Aivars Tarvids: Bāreņu patversme

Ceturtdiena, 6. novembris (2003) 13:48

Mediji šausmina auditoriju Latvijā. Pēdējās nedēļās vai katrs ziņu izlaidums «zilajos ekrānos» sākas ar šokējošu sižetu par vardarbības piemeklētiem bērniem. Kāda Aizkraukles rajona iedzīvotāja, kura dusmu lēkmē nogalējusi savu mazgadīgo bērnu, pat kļuvusi par īstu ētera zvaigzni.

Spekulēt ar bērnu žēlošanu — lielu izdomu un dižu talantu šī tautas raudināšana neprasa. Pietiek ar nelaimīgu bērnu ģīmīšiem kadrā, asiņainu brūču attēliem un diktora balsi fonā — bērniņš, mazulītis, rociņas, sirsniņa, līķītis… Kārtējais iekaustītais, pamestais, nāvē aizlaistais cilvēkbērns kļūs par nacionālas nozīmes ziņu. Tiesu un policijas hronika — nenotikušās dzīves nekrologu vietā. Tādi modīgi tematiski plašsaziņas pastāsti — kā nesenā pagātnē sižeti par spirta vai zālītes tirgoņiem, piedzērušiem līgotājiem pie stūres, bezatbildīgiem kūlas dedzinātājiem utt.

Varētu domāt, dzīvojot mežonīgā kapitālisma apstākļos, latvieši masveidā tapuši zvēriem līdzīgi. Vien statistika bezkaisli liecina, ka varmācības līmenis pret bērniem valstī nav būtiski audzis, diemžēl nav arī samazinājies. Dzīves pabērni vienkārši patlaban kļuvuši par propagandas akcijas upuriem. Visas Latvijas pienākums patlaban izvilkt klasisko nēzdodziņu, lai notraustu sērdieņa asaru.

Premjers savā pagaidām vienīgajā Jaungada uzrunā nācijai pārsteidza tautiešus ar secinājumu, ka latvieši «dramatiski izmirst». Savukārt rudenī «Jaunais laiks» pasludināja kritiskā demogrāfiskā stāvokļa labošanu par valdības prioritāti. Deviņi mēneši pagāja, līdz Einara Repšes atklājums tika iznēsāts līdz populistiska lozunga konsekvencei.

Visupirms tautas priekšstāvji gudri un neauglīgi Augstajā namā spriedelēja, cik bargus likumā padarīt sodus par noziedzīgu nolaidību, kuras rezultātā bērns gājis bojā vai guvis smagus miesas bojājumus. Par laimi, politiskās nesaskaņas apturēja šo deputātu uzdrīkstēšanos, kad viņi domājās tik viedi esam, lai ātri un taisnīgi norādītu atšķirību, kurā brīdī vecāki bijuši noziedznieki, kurā brīdī ģimeni piemeklējusi traģiska nelaime.

Patlaban tiek cilātas idejas par bērnu pabalstiem kā finansu brīnumlīdzekli nācijas vaislības vairošanai. Sociālisma laikā tauta bija lētticīga — daudzas sievietes «ar vēderu» pelnīja dzīvokli, ko 80. gados gādīgā valdība solīja daudzbērnu ģimenēm (bija arī ģimenes, kuras svētīja Jurģus ar «Padomju šampanieti»). Tagad Repše bērna ieņemšanu, iznēsāšanu, izaudzināšanu pielīdzinājis nopietnam darbam, par kuru pienākas taisnīga samaksa.

Iespējams, valdība atradīs līdzekļus dzimstību stimulējošām finansu programmām. Iespējams, ieguldījumi dos īslaicīgu atdevi tautas atražošanā, un latviešu izmiršanas bēdīgais process tiks piebremzēts. Būtībā atjaunotā Latvija bieži bijusi pamāte saviem bērniem, un visa valsts pārvērtusies bāreņu patversmē. Jo rūpes par bērniem nenozīmē vien par latiņu lielāku pabalstu viņu mātēm. Tās nozīmē garantētu iztiku bērnu vecākiem, izglītības un veselības sistēmu pieejamību mazajiem valsts pilsoņiem. Pagaidām Latvija nedod vienādas un daudzmaz taisnīgas iespējas saviem bērniem. Piedevām daudziem bērniem ir nelāga iedzimtība — viņu vecāku padomju cilvēku pagātne.

Ja sabiedriskā apziņa par nācijas eksistenciālajām problēmām un varas mazspēju to risinājumos tiek aizstāta ar bēdu stāstu seriāliem par bērnu sūro likteni, pēdējie nenovēršami iegūst liekulīgu pieskaņu. Aicinot sabiedrību nebūt vienaldzīgai un ziņot par bērnu apdraudējumiem vai apcerot bērnu pabalstu izmaksu naudā vai graudā, tiek runāts par citkārt noderīgiem, bet konkrētā gadījumā neefektīviem līdzekļiem. Tā teikt, sifilisa ārstēšanai lūkojam piemērot sēra ziedi.

Protams, attīstīto valstu pieredze liecina, ka augsts dzīves līmenis nenozīmē augstu dzimstības līmeni. Izmirst gan turīgās Eiropas katoļu, gan protestantu tautas. Pat sociāli atbildīgā ekonomikā nenovēršami būs savs lumpeņu slānis — deklasēti elementi, kuri pārtiks no savu bērnu pabalstiem un savu vecāku pensijām. Arī vardarbība pret bērniem (fiziska, seksuāla, emocionāla) saglabāsies mūžīgi — gan graustu, gan kungu rajonos.

Tikmēr šķietami svētās rūpes par nācijas izdzīvošanu iegūst politiski perversas formas. «Mācītāju partijas» svētuļi nupat pārmetuši veselības ministrei Ingrīdai Circenei nāves grēku. Laikā, kad premjers domā par dzimstību, viņa partijas biedre kā humānākās profesijas pārstāve izdarījusi trīs abortus. Ar asu instrumentu, lūk, dzēsusi dzīvībiņas un apdraudējusi bauslības. Vai citiem vārdiem, profesionālā līmenī izdarījusi valstī absolūti legālu ķirurģisku manipulāciju. Aizliegsim Circenei un viņas kolēģiem šo nodarbi un sekmīgi atjaunosim Latvijā staļinlaika kriminālabortu tradīcijas.

Latvija, par laimi, ir demokrātiska valsts. Cita vidū atļauts ticēt svētās ieņemšanas vai Einara Repšes brīnumiem. Vēl piedzīvosim laikus, kad lielākie latvju humānisti, kā viņu ticības brāļi Amerikā, netraucēti rīkos protesta akcijas zem abortāriju logiem. Būs jaunas ziņas, jaunas ētera zvaigznes un jaunas filozofiskas kolīzijas. Kas Latvijā briesmīgāk — kļūt par aborta vai vardarbības pret bērnu upuri?