Aivars Tarvids: Tā runāja Garda…

Ceturtdiena, 2. jūnijs (2005) 00:02

Kas notiktu, ja latvietības aktīvists Aivars Garda, nespēdams īstenot «DDD» sapni, izmisumā sadedzinātos «Mildai» pie kājām; ja radikāli civilokupanti viņu bezspēcībā noslīcinātu vircas bedrē; ja šo godavīru, neģēlīgi nomaitātu, atrastu čemodānā nevainīga embrija pozā? Nekas nemainītos…

Gardas kungs mēdz runāt latviešu tautas vārdā. Tamlīdzīgu uzurpatoru latviešiem pieticis visos laikos un visos režīmos. 21. gadsimtā šis krīvu krīvs un latviešu tautas kolektīvās zemapziņas paudējs, arī sparīgais cīņā saucējs ir «pasauls daļa», kas īsti rainiskā kvēlē «atbildīgs par visu». Tieši Garda kontrolē latvietības laimes receptes monopolu, un šajā intelektuālajā īpašumā viņš gatavs dāsni dalīties ar nāciju. Nākotnes formula īsa un izsakāma maģiskajos «DDD» principos. Nelaime, nav Gardam resursu, lai teoriju īstenotu praksē, uzceltu viņa vīzijās skatīto Saules pilsētu, lai likvidētu latvietības riskus un apdraudējumus, sastādot izvedamo sarakstus.

Problēmu «galīgajam risinājumam» Gardam, viņa cīņu un uzskatu biedriem/biedrenēm pietrūkst lopu vagonu, lai formētu ešelonus austrumu virzienā, tāpat jūtams arī radikālā «Ciklona B» deficīts, un nākas vien izlīdzēties ar vārda un gara spēku, kas konvertēts drukas darbos, ģiftīgu un smirdīgu avīzīšu un grāmateļu formā. Gardas kunga ekonomisko brīvību garantē «Dzīvās ētikas» un ezotērikas garamantu tiražēšanas rūpalā iegūtā vēl ebreja Kārļa Marksa aprādītā virsvērtība, kas politiskajam censonim brīvi ļauj paust ksenofobiskus un antisemītiskus uzskatus. Bet vārda brīvība neesot visatļautība, tā atskārtusi pat Drošības policija, kas akurāt sākusi pārdomāt, vai Gardas idejiski kontrolētās struktūras un viņa idejiskie ieroču nesēji nav pārkāpuši šo trauslo, juridiski dažkārt precīzi grūti definējamo morāles, likuma, arī Eiropas robežu.

Dzīves grūtību vai mietpilsoniska komforta nomocītam tautietim vajadzīgs emocionāls kairinājums, strikts pamudinājums kārtējām brīvības cīņām. Nepietiek nodrukāt «Cionas gudro protokolus» vai apcerēt t. s. holokausta industriju, lai latvietī aktualizētu eksistenciāli ļaunas priekšnojautas. Iedarbīgāk aizstāvēt nobendēto varonīgo Cukuru, ko bez tiesas slepkavnieki aizsūtījuši nāves cilpas lidojumā, vai morāli un emocionāli reabilitēt vēl 20. gadsimta kataklizmās daudzcietušo vārdu «žīds», to notiesājoša sprieduma vietā piekabinot dažādiem krievvalodīgo interešu izkliedzējiem un 4. maija Latvijas aprējējiem. Nebrīnīsimies, ja patlaban Garda izmisīgi politiskā reklāmklipa akūtajai vajadzībai meklētu kādu līkdegunainu «žīdu» peisakos, kurš tradicionāli rasina macu ar nevainīgu latvju bērneļu asintiņām.

Kāda starpība, vai Garda ir fanātiķis ar, iespējams, psihiatrisku diagnozi? Naivs ideālists vai sociāli nekompensēts indivīds, kurš pat zārkā liks pagalvī savus mazvērtības kompleksus? KGB vai līdzīgas struktūras rafinēts štata darbinieks vai provokators-algādzis?.. Lai ar šīm finesēm nākotnē krāmējas latviskās Latvijas historiogrāfi šā varbūtējā režīma tēva-dibinātāja biogrāfijas pētījumos. Ja Garda patlaban izaudzis nacionāla kalibra publiskas personas dižumā, tad viņš cita vidū vērtējams kā augonis, acīs krītoša Latvijas valsts un Latvijas tautas hronisko slimību sekundārā pazīme. Gardas kunga nīdēji teiktu — tāda sifilistiska vāts, ko bezcerīgi dziedēt ar zeļonku, kašķa smērīti vai riebšanu.

Jo netrūkst dievzemītē anonīmu Gardas domu un uzskatu biedru, kuri vairumā gan izrādās par gļēvu, lai, izrāpušies no kaktu un tīmekļa slēptuvēm, publiski vienotā ierindā ar «plintniecēm» stātos Gardas komandētajā emocionālo šāvēju žipčiku komandā un braši parādītu savu varonību Rumbulas virtuālajā mežā. Ne jau labais/ļaunais vien šajā pasaulē ir mūžīgs, pārlaicīga izrādās arī karojošā viduvējība, tāpat pasīvā/aktīvā tumsonība — šī gara pederastija, no kuras Latviju pasargāt neiespējami. Nogalināt var pūķi. Lai iznīdētu žurkas, nepietiek ar veselu Sv. Juru leģionu vai arsēna tonnām. Jo žurkas ir dzīvelīgas, tās pārtiek no cilvēka maziskuma atkritumiem.

Klausieties, Aivars Garda runā! Citos laikos uzskatos līdzīgi gardas dziedāja — lipīgo šlāgeri par plintēm, karstiem stobriem un «žīdu» šaušanu Gaujmalā…