Aivars Tarvids: Krievam pa ģīmi

Otrdiena, 14. decembris (2004) 00:01

Cik labi mēs dzīvotu, ja otrpus Zilupei jau labu laiku neatrastos Krievija. Cik daudzas problēmas mēs atrisinātu, ja gadiem neauklētos ar Krievijas bubuli.

Pagājušajā nedēļā Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdis Aleksandrs Kiršteins (TP) visā valstsvīra degsmē un augumā rausās ideju cīņas barikādē, lai tālrādē definētu divas vienīgi iespējamās politikas attiecībās ar Krieviju — sist «pa muti» vai «laizīt zābakus». Publika līksmē vai sašutumā par Kiršteina kunga tiešumu šūmējās uz nebēdu. Par šo varoņdarbu tautas priekšstāvis nenoliedzami pelnījis vismaz Viestura ordeni, lai arī kolēģi valdošajā koalīcijā viņu tēvišķi (mātišķi) bāra par nediplomātisko izteiksmes formu, bet opozīcijas runasvīrs izteicās, ka «katrā parlamentā savs Žirinovskis».

Būtībā Kiršteinam lieki inkriminēt ļaunprātīgu diplomātiskās leksikas pārkāpumu. Šis nu ir gadījums, kad «vērsim» un «Jupiteram» līdzvērtīga vārda brīvība. Politisko bazaru sistemātiski «nefiltrē» daudzas Krievijas amatpersonas (divi prezidenti, vairāki premjeri, senatori, domnieki, ministri, vēstnieki, galvaspilsētas mērs utt.). Latvijai daudzkārt pārmesti visi iespējamie politiskie nāves grēki, tās līderi publiski zākāti, oficiālā politika apzināti sagrozīta. Un Kiršteinam būtībā taisnība — Rīga ar Maskavu var runāt vienīgi no brīvvalsts vai protektorāta pozīcijām, neiespējami politiķim būt «nedaudz grūsnam», mūžam gļēvumu Vašingtonā vai Briselē nenobēdzināsi.

Jautājums te par formas un satura vienotību — lai «sišana» būtu kvalificēta un precīza, nepārvērstos tādā pašapkaunojošā vulgārā un nemākulīgā kautiņā kā «pēc otrā polša». Piemēra pēc, nākamā gada apaļās jubilejas sakarībā Kiršteina kungs mīl teoretizēt par Otro pasaules karu un Lielo Tēvijas karu. Mēdz atgādināt par Staļina un Hitlera režīmu stratēģisko partnerību, kas tieši izprovocēja WWII, abu režīmu kopīgi pastrādātos kara noziegumus. Deputātam taisnība — un asinsdarbu uzskaitījums vēsturē palicis baiss savās šausmās. Vien, atgādinot par starpkaru ģeopolitiskajām kombinācijām, loģiski arī pieminēt Rietumu demokrātiju neglīto rīcību, arī nodevību. Tā Minhenē briti un franči, gādājot par mūžīgu mieru pasaulē, atdeva Trešajam reiham Čehoslovākiju (starp citu, savs gabals atlēca arī drīzās agresijas upurei Polijai). Savukārt par Rietumu reālpolitiku un nodevīgajiem darījumiem ar Staļinu jau antihitleriskās koalīcijas sabiedroto statusā daudzajās «jaltās» pat lieki atgādināt.

Var pieņemt, Kiršteins nevēlas ideoloģiski karot «divās frontēs», šaustot Austrumus, viņš izmanīgi noklusē Rietumu grēkus (varbūt «laiza zābakus»?). Tā teikt, klusēšanas zelts ir politiskā valūta, kas palīdz nopirkt tagadējo Latvijas sabiedroto atbalstu. Vienlaikus Kiršteins visiem savas politiskās figūras spēciņiem mēģina bliezt krieviem «pa seju», precīzāk, tīšuprāt vai politiķa profesionālā kretīnisma dēļ irgājas par šķietamo krievu trulumu. Sak, Maskavā gatavojas svinēt laupīšanas, ideoloģiskās un rasu tīrīšanas, pasaules grandiozās dalīšanas apaļu gadskārtu — kāds tur Tēvijas karš, ja divi diktatori vienojās kopīgā agresijā…

Patlaban Krievija atzīst, ka t. s. Tēvijas karā padomija zaudējusi vismaz 27 miljonus cilvēku. Varētu domāt, krita miljonu vīru iekarotāju ordas, kur katrs rīkļurāvējs alka okupēt Baltiju, uzkundzēties Centrāleiropai, nomazgāt zābaku Lamanšā… Vēl nāve piemeklēja, kā pieņemts klišejās teikt, «sievietes, sirmgalvjus, mazus bērnus» — protams, potenciālos civilokupantus. (Starp citu, patlaban latvieši, naudas kārdināti un Eiropas Savienības oficiālās politikas skubināti, kā gastarbeiteri dodas labākas dzīves meklējumos uz Vakareiropu. Vai viņiem piemīt principiāla atšķirība no sociālisma cēlājiem, kuri fufaikās (vateņos) savulaik ieradās Latvijā no izputinātās Krievijas?)

Absolūtais vairākums nogalināto un, protams, viņu pēcteču svēti pārliecināti, ka karā «viņi cīnījās par dzimteni». Neba Kiršteinam šo pārliecību mainīt, ja viņš ir daudzmaz profesionāls politiķis, deputātam ar šo patiesību būtu jārēķinās, ne jākladzina, ka krieviem 9. maijs visupirms nozīmējot Staļina iekarošanas karagājienu glorifikāciju. Bez šaubām, iespējams arī cits variants, kad «sišana pa seju» starpvalstu attiecībās kaismīgā deputāta izpratnē reducējas mēģinājumos visiem līdzekļiem censties aizskart oponenta nacionālo pašcieņu, arī tautas svētumu zaimošanu.

Tikmēr jautājums par Valsts prezidentes dalību 9. maija svinībās tiek nemitīgi aktualizēts un aktualizēts. Dažam labam latvietim šī permanentā politiskā spriedze izrādās iedarbīgs anestēzijas līdzeklis pret dažādām iekšpolitiskām sāpēm. (Līdzīgi notiek Krievijā, kur 2005. gada jubilejas pompozumam jāliek, piemēram, aizmirst pagaidām vēl dzīvo Tēvijas kara veterānu nabadzībai lemtās vecumdienas). Patiesībā šīs politiskās kaislības izrādīsies veltas. Ja Maskavā uzvaras svētku parādē noraudzīsies ASV un Eiropas Savienības līderi, savā vietā Sarkanajā laukumā būs arī VVF. Katrai politiķu ģenerācijai savi kompromisi (varbūt «jaltas»). Robežlīguma dēļ var jau klātienē paskatīties, ka arī krievu zaldātiņi «smuki soļo».

Varbūt Kiršteina kungam padomā kāds īpašs rafinēts sitiens, lai viņa nokautētā Krievija beidzot atzītu Latvijas okupācijas faktu. (Bet varbūt, pateicoties Ulmaņa režīma 1939.–1940. gada reālpolitikai, «dūrē» nav spēka, precīzāk nav pārliecinošu tiesisko argumentu?) Viņš arī zina, kā «nospārdīt» šo vēsturisko pāridarītāju, lai vēstnieks Viktors Kalužņijs savā namā nejūtas varens kā savulaik Andrejs Višinskis, bet Krievija daudzcietušajai dievzemītei atvainojas par visiem no Jāņa Briesmīgā līdz Josifa Visarionoviča kundzības laikiem pastrādātajiem nedarbiem.

Kazi, šis paņēmiens būtu lieliska Latvijas eksportprece. Apgūtu, teiksim, japāņi Aleksandra Kiršteina skolas cīņu mākslu un atdabūtu no Krievijas savu «ziemeļu teritoriju» salas.