Aivars Tarvids: Nāves ūtrupe

Ceturtdiena, 30. decembris (2004) 08:07

Masu un individuālās traģēdijas, saliekot sarkanus akcentus, dažādo ziņu lentes Latvijā un pasaulē. Upuru patlaban milzums, gads izrādīsies par īsu, lai visus aizgājējus atpazītu un apbērētu.

Cilvēce ar ciešanām sen saradusi un notrulinājusies savās permanentajās bēdās. Hrestomātiskā frāze, ka pēc Aušvicas krāsnīm neiespējami būšot vārsmot, izrādījusies vien naiva rīme vai poētiska hiperbola. Dzejnieku joprojām vesels bars, rokraksti nedeg, un Pegazi atkal nodzīti putās. Mūsdienās masu saziņas līdzekļiem jāliek lietā cienījama rafinētība un modernās tehnoloģijas, lai ietekmētu auditorijas sirds un dažādu dziedzeru darbību. Turklāt faktu izvēle mēdz būt selektīva, pat tendencioza.

Patlaban izgaršojam un izšausminām to baiso 75 tūkstošu upuru skaitli, ko cunami viļņi ierakstīja DA Āzijas likteņstāstā. Dabas stihija nāvē parāva arī pāris tūkstošu rietumu tūristu, šo «zelta miljarda» dēlu un meitu. Tālab profesionāli reportieri steigšus atsaukti no Christmas brīvdienām un aizsūtīti filmēt/aprakstīt līķus un gruvešus. (Neveicas tam ukraiņu Juščenko, kura triumfu vēlēšanās kā pasaules TOP ziņu sagandēja zemestrīces 9,5 balles pēc Rihtera skalas.) Vai kāds, sentimentāli tālrādē vērojot izdzīvojušo ģimenes, ekstrēmo, seksa u. c. tūristu laimīgo atgriešanos dzimtās, ērtās un drošās Eiropas lidostās, atceras, piemēram, ka Bangladešā plūdos regulāri apslīkst ne mazāks cilvēku skaits? Drīzāk gan spriež par konjunktūras maiņu apdrošināšanas pakalpojumu tirgū.

Arī Latvijā sakulti ažiotāžas viļņi ap šo visas pasaules notikumu. Caurkritušais premjers Indulis Emsis, lūk, stihijā izdzīvojis — tātad cunami neorganizēja Tautas partija. Turklāt šis nordiskais latvietis, ja ticam nacionālajiem medijiem, morāli stiprinājis tālajās salās panikā iekritušos «ieziemiešus». Tikmēr humānās palīdzības vampīri no vietējā Sarkanā Krusta, aicinot ziedot cietējiem, atkal gatavi ķerties pie līdzpilsoņu makiem. Šie profesionālie labdarības un cilvēkmīlas klerki gan nemāk potenciālajiem ziedotājiem paskaidrot, kur palikuši Beslanas ķīlnieku krīzē cietušajiem savāktie līdzekļi… Jāatzīst, savādas lietas ar šiem nevainīgajiem Kaukāza kara upuriem. Lūk, grupa Beslanas slaktiņā izdzīvojušo patlaban rehabilitējas Jūrmalā. Konkrēts krievu medijs šo humāno misiju bezkaunīgi pārvērtis pašreklāmas PR akcijā, kamēr latviešu plašsaziņas līdzekļi steidz eksponēt notikumu kā neapgāžamu pierādījumu Latvijas valsts vienlaidus humānajai iedabai. Bet kaukāziešu bērneļi, kuriem ir vajadzīgs miers un psihologa padoms, televīzijas kameru priekšā pataisīti par tādām kā popzvaigznēm, kuru pilnai laimei un prestižam pietrūkst vien paparaci guļamistabā.

Lai nāve stabili piesaistītu publikas uzmanību, tai jābūt daudzskaitlīgai vai atraktīvai. Tālab pašausmināmies par sporta lidmašīnas katastrofu, izgaršojam detaļas un izvirzām versijas. Ja nositas divi autobraucēji, tā ir daļiņa banālā statistikā, kas nospiež psihi ar kopējo masu, ne konkrētu miršanas apliecību. Bet dzelzs putna gadījumā — lūk, ziņa, lūk, notikums… Tiesa, autonelaimes spēj aktualizēt līķu vai promiļu rekordi un, protams, upuru personības. Latvija nupat apraudāja talantīgu sportistu, bet vai daudzi zina vārdu viņa anonīmajam nelaimes biedram, kuram tāpat bija lemts mirt uz Liepājas šosejas?

Nāve vispār izrādās piemērots tumšs fons, kurš tīkami izceļ nelaimes aprakstnieka gaišo tēlu, svētos mērķus un cīnītāja pozu. Iespējams taču vēstīt par nabaga sērdienīšiem tālā lauku pagastā, kurus sērijā nosaldējuši un nobadinājuši pašu bioloģiskie vecāki, šie nelabojamie dzērāji. Var spriedelēt par valsts un sabiedrības vainu un līdzatbildību, žēlot kārtējo bāreņa asaru, kuras pile, ja piekrītam klasiķa formulai, dara kopējo Latvijas laimi neiespējamu. Bet varēja arī paklusēt, filtrēt patosu un pilsonisko kaismi, jo visās valstīs un visās sistēmās deģenerātiem vecākiem dzimuši, dzimst un turpinās dzimt deģenerāti bērni. Ak, šīs pasaules uztveres dīvainības, kad Latvijā publika pašsaprotami akceptē abortus un jūtas šokēta par Nīderlandes nodomu legalizēt plānprātībai lemtu jaundzimušo («dārzeņu») eitanāziju…

Ja pasaules un lokālajā nāves pļaujā gadās kāds taimauts vai pīppauze, adrenalīna izdalīšanos auditorijas kolektīvajā saprātā iespējams stimulēt ar mākslīgiem līdzekļiem. Mūslaikos politnekorekti apcerēt AIDS kā Dieva sodu vai kārtējā gadsimta kārtējo «mēri». Tā vietā noder teorētiski un pseidozinātniski šausmu stāsti par putnu gripu, kura drīzajā pandēmijā noknābs miljonu miljonus, vai futūriskās prognozes par slepkavniecisko asteroīdu, kura ietriekšanās varbūtība zemeslodē vēl šīs paaudzes laikā esot 1 : 60.

Pasaule esot kļuvusi maza, un informācijas plūsmas neapturamas. Nelaime, lai paskatītos tik dažādajos nāves noģīmjos, nav jādodas eksotiskā atvaļinājumā uz planētas bīstamajiem nostūriem, nav arī jāskatās ziņu speciālizlaidumi no stihijas piemeklēta reģiona. Pietiek apmeklēt, piemēram, «vēža korpusu» Rīgā vai kādu nabagmāju provincē. Bet mūsdienu cilvēks jau tik rūdīts vai vienaldzīgs, ka bez īpašas mediju norādes bieži riskē neapjēgt, ka nemanot pienācis lielākais piedzīvojums paša mūžā — personiskā nāve.