Aivars Tarvids: Sēru vilnis Latvijā

Piektdiena, 7. janvāris (2005) 00:01

Pateicoties grandiozajai dabas kataklizmai Dienvidaustrumāzijā, 5. janvārī Latvija varēja pilntiesīgi piedalīties Eiropas Savienības kolektīvajās sērās.

Ja latviešu tauta patiesi bija šokēta un sāpju pārņemta, tad prata savas jūtas stoiciski slēpt. Vēstures griežos rūdītie ziemeļnieki neatļāvās publiski un ārišķīgi demonstrēt savu dvēseles mijkrēšļa stāvokli.

Atmetot ironiju, jāsecina, kopīgā un oficiālā Eiropas vaimanāšana latviešu vairumam bija stipri vienaldzīga. Dzīve valstī sēru brīdī «neapstājās», steidzīgie garāmgājēji asaras neslaucīja un Dievu debesīs nemeklēja. Ne jau šejienieši pēkšņi kļuvuši ledus auksti vai krama cieti. Lai atceramies — pēc 11. septembra vai Beslanas šausmām cilvēki īpaši oficiāli neskubināti nesa ziedus un dedza sveces upuru piemiņai. Šoreiz daudzskaitlīgie bojāgājušie izrādījās vien abstrakta statistika, ne konkrētu individuālu traģēdiju summa. (Tikmēr gauži reālie tumšie un bēdīgie Šrilankas studenti, kuri Rīgas ielās vāca ziedojumus savai izpostītajai eksotikas un tējas zemei Ceilonai — viņiem varēja atvēlēt pa «noderīgam santīmam», protams, ja vien melnīgsnējie diedelētāji čigāni nebija iepriekš devuši noturīgu poti pret visu veidu naudas prasīšanu.) Nelaimes reģions vienkārši izrādījās ģeogrāfiski, mentāli un emocionāli par tālu caurmēra laikabiedra uztverei. Varbūt šī formālā vienaldzība tomēr uzteicamāka par liekulīgu asaru afišēšanu. Progresīvā cilvēce jau arī 14. jūnijā lielā vienprātībā ar latviešiem neklausās rekviēmus.

Cita lieta — vairākas Eiropas valstis, kuras otrajos Ziemassvētkos zaudēja simtiem, iespējams, tūkstošiem savu pilsoņu. Nabaga neitrālie un komfortablie zviedri, kuri, postošus karus un masveida upurus nepārdzīvojuši, nu rīko sēru ceremoniju seriālu un publiski sunī ārlietu ministri Lailu Freivalds, kura, saņēmusi ziņu par cunami, atļāvās doties uz teātri, ne mesties glābšanas operāciju rīkošanā. Latvieši no nelaimes tika sveikā — ar krievu izcelsmes uzņēmēja zaudēto pirkstu, lauztajām ribām un mājup pārvestajiem apokaliptiskajiem iespaidiem.

Ja publikas rezervētā reakcija nepārsteidza, tad šokējoša savā politiskajā nepieklājībā (diletantismā?) izrādījās Latvijas valsts struktūru reakcija. Protams, prezidente izteica diplomātiskajam protokolam atbilstošas līdzjūtības un no privātajiem līdzekļiem atvēlēja Ls 500 grūtdieņiem, protams, valsts radio un televīzija Eiropas skumju brīdī trīs minūtes klusēja, protams, kāds baznīcas zvans atgādināja, ka spējīgs zvanīt arī mums, protams, Ārlietu ministrijas vadība un klerki reportieru priekšā pulcējās piemiņas brīdim… Vietā jautāt — vai bija grūti dot rīkojumu 5. janvārī nolaist pusmastā karogus pie visām valsts un pašvaldību iestādēm, lai tādējādi apliecinātu Latvijas oficiālo nostāju ES melnajā dienā? Vai šāda rīcība prasīja finansiālus un politiskus resursus?.. Galu galā — Latvijā taču tradīcijas un treniņš regulāri kārt karogus «sēru noformējumā».

Tikmēr oficiālajai varai tika inkriminēts tūļīgums un neieinteresētība, skaidrojot Latvijas pilsoņu likteņus traģēdijas reģionā. Jādomā, pārmetumi nevietā, ja apzinās to totālo haosu, kurš valdīja nelaimes vietā, diplomātisko misiju trūkumu Āzijā, komunikācijas problēmas utt.

Diskutabls daudziem šķita valdības oficiālās palīdzības apjoms — Ls 100 000. Vieni saka — pieticīgas privātmājiņas pie ūdeņiem cena, citi atbild — labāk Latvijā ceļus par šo naudu būtu labojuši… Ministru kabinets pieņēma tā saprātībā slavējamu lēmumu — summu tērēt, mēnesi apmaksājot Latvijas firmai piederoša helikoptera darbu katastrofas vietā. Kazi, lidaparātu rotās atbilstošs uzraksts, lai metāla «spāre», lidojot pār bieziem džungļiem un siltām jūrām veidotu cildenu «Latvijas tēlu»…

Starp citu, šī starptautiskā palīdzības vākšana un sniegšana (līdz 2 miljardiem dolāru) solās būt īsta finanšu leiputrija vietējiem Āzijas un starptautiskiem bezgožiem. Iepriekšējā pieredze vedina izdarīt šādu, daudzi teiks, cinisku prognozi. Lai atceramies zemestrīces izpostītajai Armēnijai sūtītās teltis un guļammaisus, kurus naski tirgoja Čiekurkalna tirgū. Vai pasaules «jumta organizācijas» ANO prominenču nesenās savtīgās «rebes» Irākai paredzētās programmas «Nafta apmaiņai pret pārtiku un medikamentiem» ietvaros.

Atrodas Latvijā aktīvisti, kuri tradicionāli slavē igauņus — apsviedīgie kaimiņi, lūk, nosūtījuši mediķu brigādi sniegt palīdzību cietušajiem. Jādomā, Latvijai jāapzinās savs svars un atbildība pasaulē, arī materiālie un cilvēku resursi. (Šis nav Irākas kara gadījums, kad dalība koalīcijā Latvijai ģeopolitiskajā kontekstā bija faktiski obligāta.) Lai Āzijā lauztus locekļus šinē, moskītus nīdē un pedofilus no bērniem-bezpajumtniekiem atgaiņā dižāku valstu sūtīti glābēji.

Drīzāk vietā uzteikt Latvijas mediķus, kuri profesionāli un pārdomāti rīkojās pēc vērienīgās autobusa katastrofas Vecgada dienā tepat dievzemītē. No Latvijas dienestiem nākotnē esam tiesīgi sagaidīt, lai kvalificētu glābēju komanda vienmēr nestundā būtu gatava sniegt palīdzību kaimiņvalstīm — helikoptera lidojuma attālumā. Globāli reaģēšanas spēki, šie peldošie un lidojošie hospitāļi, medikamentu tonnas, palīdzības naudas miljoni u. c. ir lielvaru nasta un atbildība.