Piektdiena, 18. marts (2005) 00:05
Latvijas valsts oficiālā integrācijas politika izrādījusies impotenta, labākajā gadījumā noziedzīga, bet ļaunākajā — kļūdaina.
Šāds secinājums šķiet nenovēršams pēc pēdējiem marta notikumiem. «Krievu sarakstu» nenoliedzamais panākums pašvaldību vēlēšanās, 16. marta etniskās sadursmes pie Brīvības pieminekļa. Kas vēl jāpiedzīvo, lai apjēgtu, ka Otrās republikas varas elite izrādījusies nespējīga risināt Latvijas valstij eksistenciālus jautājumus? Varbūt pilsoņu karu pēc Krievijas prezidenta tik bieži piesauktā Maķedonijas scenārija?
Konfrontācijas provokatīvie cēloņi šķiet skaidri. Latvijas valstij nelojālos, naidīgos un vienaldzīgos iedzīvotājus konsolidēja nemākulīgā un daudzās izpausmēs absurdā mazākumtautību izglītības reforma, kuras dēļ vairojies gan valdošā režīma aktīvo oponentu skaits, gan etniskā spriedze ieguvusi jaunas un postošas kvalitātes.
Rotaļāšanās ar etniskajiem bubuļiem bija ērtākais un lētākais politiskās propagandas veids, lai dažādu partiju «vecie zagļi» ar neremdināto nacionālās buržuāzijas apetīti un manīgie «jaunie» politiskās telpas asenizatori pielabinātu latviešu vēlētājus, cerot uz viņu balsīm. Nožēlojami, ka Rietumu donoru naudu atpelnošie dažādu «delnu» vēlēšanu šķīstuma un demokrātijas postulātu ievērošanas uzraugi bija manīgi slēptās politiskās reklāmas meklētāji, bet gļēvi klusēja, kad notika vienlaidus latviešu un krievu musināšana, teju vai dr. Gebelsa stilā kacinot elektorāta nacionālos refleksus. Netrūka nadzīgu bļauru, kuri latviešu auditorijai stāstīja, piemēram, par Šlesera «mācītāju» finansiālajām neģēlībām vai Ventspils pīrādziņiem, bet vienaldzīgi vai apzināti turēja savu nevalstisko muti par krievu FM raidītāju, kurš bija «masu propagandists un aģitators» īsti ļeņiniskās tradīcijās. Citiem vārdiem — šīs darbības rezultāts ļauj norakstīt politiskos zaudējumos visus budžeta un Eiropas asignējumus dažādu integrācijas programmu finansēšanai. Integrācija izrādījusies vien «Potjomkina sādža», bet vietējie profesionālie integratori ne «kaili karaļi», bet savā nevarībā pliki klerki.
Pieņemts lepoties ar Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas daudzveidīgo artavu tēvzemes labā. VVF, lūk, visai pasaulei «skaidro vēsturi». (Citkārt varētu pastrīdēties, cik nacionālo pašcieņu pazemojoši ir kaut ko vienaldzīgajai pasaulei skaidrot, attaisnot, pierādīt…) Vien politika nozīmē objektīvo iespēju maksimālu izmantojumu. Paštaisns diletants, protams, varēja ignorēt apstākli, ka uzvara Lielajā Tēvijas karā mentāli ir vienīgais notikums 20. gadsimtā, ar kuru krievu tauta tiesīga lepoties. Apšaubīt tās nozīmīgumu, kaut daļēji noliegt krievu vēsturisko atbrīvotāju no nacisma misiju nozīmēja riskēt ar svētuma zaimošanu. Savukārt iestāstīt vidusmēra nelatvietim, ka latviešu leģiona vīri absolūtajā vairākumā bija varonīgi karavīri, ne SS rīkļurāvēji šajos apstākļos šķiet bezcerīgs uzdevums. Turklāt negācijas tika vairotas ar dažādām aplamībām — kaut vai epohālās vēstures grāmatā komentārā īpaši un precīzi neaprādītā «Salaspils darba nometne». Visbeidzot — savu neizdarību vai ieinteresētību slēpjot aiz skaistiem lozungiem par demokrātiju, vārda un pulcēšanās brīvībām, leģiona tematiku varasiestādes ļāva un ļauj izmantot dažādu ekstrēmu grupējumu neandertāliešiem. Vispār traģiski — leģionāri kļuva par lielgabalu gaļu gan pasaules karā, gan šodienas propagandas karā.
Kas liedza tiesībās un sociālajos labumos novienādot visus Latvijā dzīvojošos kara dalībniekus un dažādu politisko represiju upurus? Lai arī tramvaja brīvbiļeti, iespējams, saņemtu ne tikai izbijis sarkanarmietis un gulaga moceklis, bet kāds SMERŠ veterāns, šādam budžeta tēriņam būtu arī propagandas atdeve, kas līdzsvarotu cita vidū nejēdzīgās VVF izteikas par «voblu, vodku un častuškām» radīto rezonansi.
Visbeidzot — Latvijas valsts vara pieļāvusi stratēģiskas kļūdas, radījusi kritisko problēmu masu, kura tik prognozējami detonē, piemēram, 16. martā. Lūk, premjers Aigars Kalvītis uzvēla visu politisko atbildību par notikušajām nekārtībām PCTVL aktīvistiem. Ja Latvijas nacionālā varas elite teju 15 gadus ne vien tērētu savus intelektuālos resursus un politikāņu dotumus nacionālo bagātību savtīgai pārdalei, bet arī realizētu Latvijā tālredzīgu (nebaidīsimies šā vārda — rafinētu) nacionālo politiku, šādi ekscesi nebūtu iespējami, pat ja Jakovs Plinera kungs maisiem solītu naudu potenciālā politiskā karnevāla dalībniekiem, kam vajadzīgajā datumā jāstaigā KZ ieslodzītā svītrainajās cietumnieka drānās un jāapmētā Latvijas valsts karogs ar olām.
Uzdevums 1990. gadā bija skaidrs — ja nav iespējams panākt daļas nelatviešu repatriāciju uz vēsturiskajām dzimtenēm, tad vismaz to vairākums jāpadara par lojāliem Latvijas iedzīvotājiem. Tā vietā oficiālā vara gan lūdzas viņus atnākt pēc pilsoņu pasēm, gan bezjēdzīgi izaicina un provocē. Nav izveidojusies pārliecība — cik labi, ka dzīvojam Latvijā, ne Krievijas bardakā. Saglabājusies ilūzija — cik labi mēs dzīvotu, ja atkal apvienotos ar Krieviju…
Latvijas varas elite dižojas — mūs sargā NATO iznīcinātāji un baro Eiropas Savienības nauda. Patiesībā Latviju grauž un grauž ļaundabīgais audzējs valsts iekšienē. Paskatīsimies, kā mūsu varas vārdotāji un politiskie pūšļotāji tagad mēģinās šo aizlaisto kaiti dziedēt.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru