Aivars Tarvids: Pāvests aizgājis…

Sestdiena, 2. aprīlis (2005) 23:16

Miris Romas katoļu baznīcas galva pāvests Jānis Pāvils II. Sēru zvani baznīcu torņos nu bērē veselu laikmetu, bet kristieši slauka asaras skumju un neziņas brīdī.

Latvija ir bezdievju, pagānu un reliģisko liekuļu zeme. Patiesas ticības un īstu ticīgo šeit pamaz. Un jāšaubās, vai, sadzirdot nāves ziņu, vairākuma paustās skumjas un nožēla būs allaž patiesas. Labākajā gadījumā ierasts «labā toņa» konformisms, ļaunākajā — ciniskās un garlaicīgās banalitātes par krustnešu varmācību dievzemītē, inkvizīcijas uz žagaru kaudzēm uzsēdinātiem ķeceriem vai katoļu priesteru pedofiliskajām kaislībām.

Būtībā šajā nestundā patiesi sērot vajadzētu it visiem, kam svēta Latvijas brīvvalsts ideja. Ģenerālisimuss Staļins kā dižs reālpolitiķis par baznīcas spēku reiz vaicājis: «Cik tad Romas pāvestam divīziju?» Jānim Pāvilam II bija vien paša ticība un droša aizmugure debesīs. Ar to izrādījās pietiekami, lai šis misijas apziņas pārņemtais polis ar savu pārcilvēcisko gara spēku dotu «ļaunuma impērijai» un komunisma himerai iznīcinošu triecienu. Jāni Pāvilu II viņa sūtībā nekavēja ne bezdievība un tumsonība, ne politiskas intrigas un mirkļa pragmatisms, ne algota slepkavas raidītās lodes.

Cilvēce zina vien nedaudzus piemērus, kad viens vienīgs cilvēks ar savu stāju un ticību iespējis mainīt pasauli. Jānim Pāvilam II tas izdevās. Paldies viņam! Paldies pāvestam par viņa svētību un soļiem Aglonā, paldies par uzvaru pēdējā XX gadsimta lielajā ticības karā. Šis vīrs spēja pierādīt, ka arī neticības, masu varmācības un masu kultūras laikmetā Kristus ideja ir visspēcīga!

Un vēl — pāvests ar savu cildeno dzīvi pierādījis mums, grēciniekiem, tik nepatīkamu patiesību — ikviena cilvēka spēkos nodzīvot savu mūžu morāli, ar maziskuma neliektu muguru un kārdinājumu nekropļotu apziņu. Vajag vien patiesi ticēt un patiesi mīlēt. Tāds, lūk, dvēseliskuma standarts un prasība. No šāda vaicājuma ik cilvēkam neiespējami izvairīties, tas nepazīst izņēmumus un noraida noilgumus.

Pāvesta tronis, protams, tukšs nepaliks, un Siksta kapellā sanākušie kardināli savā konklāvā drīz ievēlēs Jāņa Pāvila II mantinieku. Milzu smagums gulsies uz pagaidām nezināmā Dieva kalpa pleciem. Miljoniem cilvēku viņu neviļus salīdzinās ar dižo priekšteci. Un nākamajam pāvestam gaidāmi jauni izaicinājumi, no kuriem neiespējami paslēpties Vatikāna iluzorajā drošībā. Ticības kari turpinās, un visa kristīgā pasaule patlaban spiesta aizsargāties. Neticība ieguvusi jauna barbarisma viepļus un ļaunu enerģiju, bet civilizāciju karā kristieši pagaidām izrādās zaudētājos.

Cilvēce šodien nedaudz kļuva bārene. Tik skumji vai priecīgi apzināties, ka tādi pārdzīvojumi gadās ļoti, ļoti reti. Jānis Pāvils II aizgāja mūžībā drīz pēc Augšāmcelšanās svētkiem. Nu kristiešiem Augšāmcelšanās brīnums būs jāapliecina vienatnē.