Aivars Tarvids: Okupācijas režīma apstākļos

Ceturtdiena, 12. maijs (2005) 00:02

Politiskā stresa dekāde laimīgi pārdzīvota. 4. maija Latvijas jubileja pompozi nosvētīta, prezidents Džordžs Bušs samīļots, prezidente Vaira Vīķe-Freiberga sagaidīta no Maskavas «mājup ar uzvaru», jā, hokeja sagrāves formā norīts kārtējais zviedru pazemojums. Vēl tautas priekšstāvjiem atlicis vienoties kolektīvā politiskajā daiļradē, Saeimas deklarācijā nosodot totalitārā komunisma ļauno iedabu, un varēsim domāt par «Līgo depozītiem» un piedzēruša drauga glābšanu Jāņos.

Klasiķis ieteica smejot atvadīties no pagātnes. Nelaime, ņirdz, cik gribi, no vakardienas vaļā netiec. Ja Ulmaņa režīmā augusī laimīgā latviešu tauta tik nīgri sagaidītu krievu tankus, kā tā gatavojās ASV prezidenta apmeklējumam, šķiet, pagrūti padomju historogrāfiem būtu pusgadsimtu spriedelēt par sociālistiskās revolūcijas triumfu 1940. gada Latvijā. Bija tik garšīgi un nacionāli lepni vizītes gaidās spriedelēt, ka GWB ir Irākas bērnu slepkava, «McDonald’s» lobists un Šreka reklāmaģents, turklāt uzpūtīgs jeņķis, kura dēļ sirmā Rīga lemta satiksmes kolapsam, bet rīdzinieki — pazemojošai komandanta stundai. Tas bija piemērots brīdis dažām savu personību slavējošu aktīvistu PR akcijām, tādi sīki šuneļu mēģinājumi ietikt vēsturē, vismaz vietējā TV prime time, kaut virtuāli iekampjot kungam bikšu starā, šajā nolūkā veidojot miera hercoga tēlu vai kūpinot dūmu sveces…

Šī pateicīgā latviešu tauta, kas pirms gada velti gaidīja NATO kaujas džetus Rīgas debesīs, bet 2005. gadā piecieta ciemos jeņķu prezidentu kā krievi tatārus… Amerikāņu morālais pienākums jau būt dievzemītes uzticamajiem sabiedrotajiem, garantēt tās militāro drošību bezierunu humānās palīdzības formā, pretī neprasot pat pateicību, kur nu vēl Latvijas militārā kontingenta klātbūtni Irākā.

Alerģiskās reakcijas pret publiskajā telpā tik aktīvi kultivētā augstā viesa — teju idiota un agresora — tēlu netraucēja alkaini skaitīt, cik reižu, atrodoties Latvijā, GWB dabūjis pār lūpām latviešu tautas nolemtības atslēgvārdu «okupācija». Prieks bija vērot elitāros Buša «Rīgas runas» uzklausītājus Mazajā ģildē. Dāmas un kungi likās lepni, ka pagodinājuši gan latviešu tautu, gan ASV prezidentu ar savu neatkārtojamo prominenču klātbūtni. Viņi netērēja vis sevi formālas pieklājības žestā — aplausos, kas runas laikā pāriet vētrainās ovācijās… Galvenais, Buša mugura bija gana droša, lai, slēpjoties tās drošībā, varētu parādīt mēli Kremļa virzienā…

Tālab ciemiņa vārdi tika oficiāli vērtēti kā pierādījums pašu nemaldībai un tālredzībai. Prezidents Bušs, lūk, publiski daudzcietušajiem latviešiem nožēloja ASV «Jaltas nodevības» grēku, vēsturiskās runas turpinājumā aicināja veidot vienotu sabiedrību, apstiprinot oficiālās integrācijas politikas pareizību, turklāt nostrostējot «krievus», kuru promaskaviskā daļa nevēlas būt lojāla pret Latvijas valsti. Nudien, mums iemesls būt patiesi lepniem, jo atšķirībā no amerikāņiem latvju demokrātija attīstījusies, apejot vergturības un rasu segregācijas kaunpilnās fāzes…

Protams, tika uzteikts GWB runas izsvērtais «politiskais» raksturs. Prezidents «filtrēja tekstu», tomēr atļāvās dažus piedodamus reālpolitiskus akcentiņus. Tēvišķi tika runāts par skatīšanos «nākotnē» — protams, lai šajā nākotnē joprojām «mazā Latvija ar lielo dūšu» būtu paraugs cilvēces demokrātijas centienos. Līdzās moku vietai Aušvicei bija pieminēts arī Rumbulas mežs (tas, ko politkorekti pirms Okupācijas muzeja apmeklēja «pirmā lēdija» Lora Buša), pieminēti un uzteikti Latvijas kuģi zem Latvijas karoga sabiedroto konvojos (tie paši, par kuru vēsturi jau vairākus gadus mēģināja atgādināt Rīgas krievu avīze). Taču «politiskajā» runā, šajā vēstījumā cilvēcei un Maskavai, Bušs vis neatļāvās muļķīgus pretlatviskus ekspromtus kā paneļdiskusijā «māmuļā», kur prezidents kļuva par neģēlīga krievu «štābista» provokācijas upuri, naivi izsaucoties: «Pie mums, Teksasā, ir arī spāņu skolas…» Vienlaikus māc neliela skaudība — Tbilisi ASV prezidents nodēvēja Gruziju par «brīvības bāku», runājot Rīgā misters Bušs atziņās bija nordiski rezervētāks…

Bušs no Latvijas aizbrauca gandarīts, šeit viņu cienāja ar vēža astēm un neapmētāja ar granātai līdzīgiem priekšmetiem. Viesmīlīgajai Latvijai vien atlika tulkot GWB zīmju valodu, viņam amzierējoties ar VVF, un mocīties neziņā, jo Bušs, lūk, veselas divdesmit stundas dzīvojis Latvijas lauku un gara labumos, nebija strikti apņēmies no Mauzoleja tribīnes latviešu dvēseles sāpi kā taisnības rupors izkliegt Sarkanajā laukumā…

Tikmēr Latvijas prezidente devās uz Maskavu iekarot Kremli, ko reiz sargāja latviešu strēlnieki. VVF tērps bija perfekts, bet viņas intervija BBC ar Vasīlija Svētlaimīgā dievnamu fonā — pārliecinoša. Prieks par mūsu ārlietu resora daudzpusīgo rosību un izmanību. Ministrs, kam pagasta Alma Mater asociētā profesora vēriens un Zigfrīda Annas Meierovica pretenzijas, neļāva vis prezidentei ar savu gara spēku sankcionēt nekonstucionālo robežlīgumu ar Krieviju. Bet Latvijas vēstniecība Krievijā sūdzējās, ka VVF svētku reportāžas laikā kaimiņzemes valsts telekanālā «nokrustīta» par «Jaunzēlandes ģenerālgubernatori», un nelikās manām, ka Vīķes-Freibergas kundzi Maskavas lidlaukā Ārlietu ministrijas klerka kapacitātē sagaidīja visodiozākais no dzīvajiem čečenu kangariem — Doku Zavgajevs. Tāda, lūk, sirreāla vizīte, kurai žanriski atbilda arī sirreālā parāde Sarkanajā laukumā. Grūti taču salīdzināt Krieviju un Latviju. Pirmajai pēdējā patiesā uzvara bija pirms 60 gadiem, otrajai — pirms gada, politiskajā orgasmā saņemot Eiropas Savienības un NATO biedrakartes…

Savukārt jau 10. maijā Krievijas prezidents Vladimirs Putins, viņaprāt, naidīgo Baltiju gānīja kā Džordžs Bušs «ļaunuma ass» Ziemeļkorejas vai Irānas režīmus. Kremļa saimniekam pie sāniem sēdošie Eiropas Savienības «priekšnieki» šīs tirādes laikā diplomātiski neiebilda. Latvijas Eiropas Savienības advokātiem bija klusēšanas zelts mutē vai grūti apmaksājama stundu takse par pakalpojumiem.

Latvijas–Krievijas permanentais karš turpinās, un puses turpina sēdēt savos ideoloģiskajos ierakumos. Var gudri prognozēt neseno politiskā stresa dienu ietekmi tālākā laika perspektīvā. Var diskutēt par okupācijas juridiskajiem, politiskajiem un psiholoģiskajiem aspektiem. Pirmā republika padevās agresoram gļēvi, bez šāvieniem (ja aizmirstam divu latviešu virsnieku lodes savos deniņos), Otrā republika alkst karadarbības turpinājuma, revanša vismaz virtuālajā karā. Izdabūt no Putina vārdu «okupācija» šķiet vienlīdz svarīgi, kā pašiem krieviem savulaik dabūt sarkano karogu Reihstāgā. Patiesībā oficiālajās politiskajās nostādnēs joprojām dzīvojam okupācijas režīma apstākļos. Upuru un mocekļu statuss izrādījies gana komfortabls. Tas ļauj izjust sīkus eksistenciālus priekus vai apgrūtinājumus vitālu, tomēr dzīves sīkumu (no benzīna cenām līdz iztikas minimumam) formā, bet mūsu kungiem un kundziņiem demonstrēt savus vagaru talantus svešu kungu kalpībā.

Kalpu un okupācijas režīma upuru pazemība nav aizvākta reizē ar krievu tankiem. Brīvības garšu un pašcieņu atvest nav bijis ne Bila Klintona, ne Džordža Buša, ne arī Jāņa Pāvila II spēkos. Un jāšaubās, ka to bēgļu gaitās saglabāt spējusi un tēvijā pārvedusi arī tautas mīlētā Vaira Vīķe-Freiberga. Bet patiesas leiputrijas un laimes oficiālais de facto brīdis jau zināms. Cik labi un taisnīgi dzīvosim tajā brīdī, kad Krievija atzīs un atvainosies par okupācijas faktu… Civilokupanti kā utis atgriezīsies vēsturiskajā dzimtenē, bet Maskavas bezierunu maksātās kontribūcijas un reparācijas ļaus samazināt gāzes tarifus un iegrožot inflācijas pieauguma tempus, tā 2008. gadā garantējot Latvijas pilntiesīgu iekļaušanos eiro zonā.

Nav komentāru: