Aivars Tarvids: Mūsu kombinatori

Ceturtdiena, 19. maijs (2005) 00:01

Latvijas valsts un latviskā pašapziņa savā evolūcijas spirālē atgriezusies pie pamatjautājumiem. Atkal masu apziņā eksistenciāls kļūst valodas jautājums un vienīgais apdraudējums nacionālajai pastāvēšanai meklējams viņpus austrumu robežas.

Vakar Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Paets parakstīja robežlīgumu ar Krieviju, bet Latvijas ārlietu ministrs Artis Pabriks velti skrēja līdz pastkastītei, gaidot Krievijas kolēģa Sergeja Lavrova sūtītu atbildi aicinājumam atsākt starpvalstu dialogu. Savukārt Valsts kancelejas klerki sāka īstenot Ministru prezidenta Aigara Kalvīša direktīvu, skaidrojot, kā laika posmā no 1997. gada vairāki premjeri un ārlietu ministri pieļāvuši vai sankcionējuši teritoriālo integritāti apdraudošās darbības, kad sarunu vedēji ar Krieviju rīkojušies pretēji Satversmei, vismaz valdības mandātam. Vēl valdības ēkā kūsā spraigs un ražens darbs, lai, pildot tautas priekšstāvju pieņemto totalitārā komunisma nosodījuma deklarāciju, triju mēnešu laikā aplēstu okupācijas režīma radītos zaudējumus «Latvijas valstij un iedzīvotājiem».

Bismarks reiz bilda, ka «tautai nav jāzina, kā taisa desas un politiku», viņš arī teicis, ka «sūtnis ir godīgs cilvēks, ko sūta uz ārzemēm melot dzimtenes vārdā». Politikas taisīšana Latvijā patlaban droši noslepenota varas gaiteņos, bet visu sūtņu priekšniekam Pabrika kungam, patriotiski melojot, ne vaigi tvīkst kā neļķes, ne ausis kust. Pietiek atcerēties, kādiem vārdiem ministrs šonedēļ «apstrādāja» kaimiņvalsts žurnālistus, stāstot ciemiņiem, ka valdība, lūk, neprasīšot no Krievijas kompensāciju par okupāciju, neizvirzīšot teritoriālas pretenzijas, nedeportēšot čekistus un militāros pensionārus… Interesanti, varbūt valdības loceklis Pabriks, tā aizgūtnēm mēļojot, pārkāpa Augstā nama mandātu, respektīvi, rīkojās pretēji minētās nosodījuma deklarācijas pamatnostādnēm?.. Jādomā, viņam saistošs nav darījums ar Jeļcina Krieviju, kura atzina Latvijas neatkarību bez Jaunlatgales vai Abrenes, kā saistoši nebija arī «mūsu Rietumu sabiedrotajiem» Eiropas Savienības un NATO gaidību laikā dotie solījumi par austrumu robežas sakārtošanu.

Simptomātiski, pietika Džordžam Bušam teikt runu Mazajā ģildē, lai vietējie politikas taisītāji iztapīgi apjēgtu, ka desmitgadi marinētā Minoritāšu tiesību konvencija nu jāaktualizē kā pierādījums Latvijas skatam nākotnē un centieniem dievzemītē izveidot vienlaidus politisko nāciju un pilsonisko sabiedrību. Tiesa, gatavojot šo dokumentu ratifikācijai Saeimā, viltniece valdība apgādāja konvencijas tekstu ar, viņasprāt, valsts interesēm atbilstošām atrunām un adaptācijas pūliņos aizrunājās līdz acīmredzamām pretrunām ar Satversmi. Problēma jau nav jautājumā, būt Dinaburgā, Dvinskā vai D-pilī ielu nosaukumiem uz plāksnītēm kirilicā, jautājums, ka valdība iecerējusi nelatviskas cilmes pilsoņu segregāciju. Būs priviliģētie, kuri šeit dzīvojuši «paaudzēs», un pārējie — kuri, Eiropas kārdināti, merkantili steigušies naturalizēties un saņemt Latvijas pilsoņu pases. Brīdī, kad ministri pie galda diskutēja par atrunām, iepretī Ministru kabineta ēkai piketēja visādi «plineri» un «ždanokas», jādomā, arī afrolatvijiešu asiņu morītis — brīvības cīnītājs.

Latviešu publikai tamlīdzīgas kliedzošas izdarības var radīt pilsonisku alerģiju un ilgas pēc stingras valstiski represīvas rokas. Tā gribas padzīvot ilūzijās, ka Latvija, paļaujoties uz Rietumu sabiedroto atbalstu, reiz likvidēs reālās okupācijas sekas. Vēl nedaudz pacietības, mūsu VVF būs Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāre, latvju «XX gadsimta traģiskā vēsture» ābečnieku pasaulei beidzot būs izskaidrota un svešu varu piesmietajai Latvijai, pilnībā īstenojot DDD principus, vajadzības gadījumā palīdzēs ANO «zilās ķiveres». Patiesībā tieši Latvijas valsts oficiālā nacionālā politika (izcili lempīga vai izcili rafinēta?) bijusi tā augstākā un stabilākā tribīne, uz kuras pakāpties dažādiem musinātājiem, lielkrievu aģitatoriem, impēriskās Maskavas palīgā saucējiem. Muļķie vai pseidopatriotiskie letiņi to mūžam gan neatzīs, bet mazākumtautību izglītības «reformatori» Latvijas valstiskumam nodarījuši lielāku kaitējumu nekā Krievijas specdienestu rezidenti un ietekmes aģenti, nekā Maskavas tālrādes agresīvā propaganda. Patlaban «Eiropa mūs (valdošo režīmu) nesaprot», bet Latvijas valstij lojālie nelatvieši par to ņirdz. Latvijas ārpolitika izrādās neprognozējama, bet iekšpolitika provocējoša.

Rotaļas ar vēsturi mēdz būt saistošas. Jauki, piemēram, spriedelēt par 15. maija Latvijas norisēm — vadonības kultu, tautisko kumeliņu propagandu, ārpolitiskajām ilūzijām un ambīcijām, «bāzu līgumu», «četrām dienām jūnijā» utt. Būtībā 4. maija Latvijā politika atkal tiek taisīta tuvredzīga un tautvaldības nekontrolēta, ar grūti paredzamu valstisku perspektīvu. Vien reālā valsts patlaban nav Ulmaņlaiku «labo gadu» tik idilliskā «sviesta un bekona» zemīte. Patlaban politkorekti klaigāt, ka «tauta mirst nabadzībā». Bet Latvija «atdota Briselei» un šobrīd iesaistījusies «aukstajā karā» ar Krieviju. Nācijai nu jāmobilizējas, jāīsteno principi «visu frontei, visu uzvarai», «lielgabali sviesta vietā». Kāda vairs sociālā politika un sociālais taisnīgums, un saimnieciskais pragmatisms, kādas labklājības rūpes un dzīves dārdzības sīkās neērtības? Latviešiem nav laika ķildām un plurālismam, ja ceļam «Gaismas pili», tā galu galā būs mūsu garaspēka pret austrumiem vērstais aizsardzības bastions, mūsu kārtējā barikāde.

Vien šie varas nesēji, savā bezkaunībā nozogot vai izšķērdējot budžeta miljonus, iedomājas, ka līdzīgi iespējams arī nozagt visu cilvēku veselo saprātu. Lai cik provinciāli būtu šie vietējie politikas kombinētāji, tīri intuitīvi viņi, liekot lietā cāļu smadzenes un baktērijas redzesloku, reālpolitikā mēģina īstenot vācu militārā teorētiķa Klauzevica prātulu — «sāciet karu, un jūs apvienosiet nāciju». Pagaidām izcīnām propagandas kariņu, kad, izsēdējušies «Kurzemes cietoksnī», mīļuprāt sarīkotu krieviem vienu riktīgu «Staļingradu», cerot, ka Bušs sarūpēs solīto «otro fronti» un «D dienu».

Protams, karadarbības, arī politiski virtuālās, apstākļos dezertieri, pārbēdzēji u. c. atkritēji pelnījuši tribunālu, ātru un taisnu tiesu. Pēdējā vārdā kangariem mēdz jautāt — viegli jau ironizēt, pasakiet labāk, ko darīt?... Ko gan lai atbild cilvēks, kas sevi uzskata par primāru iepretī valstij; cilvēks, kura pašapziņa neļaujas politiskajai konjunktūrai un manipulācijām, ir daļēji imūns pret pārlaicīgu grēku vilinājumiem? Ievēliet citu valdību, ja pietiek IQ. Rīkojiet Piektā gada revolūciju, ja pietiek dūšas. Iedzeriet, ja vēlaties aizmiršanos. Vai mokieties pretrunās, kas kārdinošāk — iekļūt «miljonāru sarakstā» vai piedalīties «miljonāru» mantas taisnīgā sadalē uz plikadīdu galviņām? Bet vakarā iespējams ieslēgt tālrādi, lai redzētu, kā divi jauki dziedoši tīneidžeri «Eirovīzijā» nes Latvijas tēlu, lai pārliecinātos, vai Eiropa mūs kaut šovakar sapratīs un novērtēs…