Aivars Tarvids: Labā atombumba

Ceturtdiena, 28. jūlijs (2005) 00:01

Jaunnedēļ pasaule pieminēs apaļu un diskutablu jubileju. 1945. gada 6. augustā ASV GKS «lidojošais cietoksnis» uz Hirosimu nometa atombumbu «Mazulis». Šis atomlaikmeta pirmais trieciens paņēma vismaz 170 tūkstošu japāņu civilistu un militārpersonu dzīvību. Divas dienas vēlāk virs Nagasaki sprāga «Resnais», un atomieroču upuru skaits palielinājās vismaz par 120 tūkstošiem nelaimīgo.

Bumbvedi epohālajā reidā uz Hirosimu komandēja pulkvedis Pols Tibbets, kurš lidmašīnu bija nosaucis savas mātes vārdā. «Enola Gay» — ar šādu vārdu šis B — 29 ielidoja vēsturē. Līdz mūža beigām veterāns nenožēloja šo sava mūža galveno misiju. «Ja vajadzētu, es to atkārtotu,» uzstāja Tibbets.

Jādomā, pacifisma ideju un padomju propagandas izstrādāto refleksu ietekmē vairums Latvijas iedzīvotāju atombombardēšanu dēvēs par «barbarisku», «neattaisnotu», «kaunpilnu» utt. Vietā atcerēties, ka atomuzbrukumu japāņu pilsētām nav jāsalīdzina ar, piemēram, sabiedroto teroruzlidojumu Drēzdenei 1945. gada februārī, kad konvencionāli tika nogalināti aptuveni 200 tūkstoši faktiski sakautās Vācijas civilistu. Savulaik amerikāņu plānotāji lēsa, ka desants un invāzija japāņu salās prasīs vismaz pusmiljonu viņu karavīru dzīvību, jo imperatora armija bija gatava savu «uzlecošās saules zemi» aizstāvēt līdz pēdējam samuraju mantiniekam. ASV prezidentam Harijam Trumenam pietika vīrišķības upurēt «ienaidnieka dzīvo spēku», lai viņam pakļautie karavīri dzīvi atgrieztos Štatos no Klusā okeāna «kara darbības teātra». Šāda izvēle ir valstsvīra darbs un profesionālais risks. Kā zināms, pēc Hirosimas un Nagasaki imperators Hirohito piekrita kapitulēt bez ierunām. Atombumba it kā necilo, provinciālam grāmatvedim līdzīgo Trumenu padarīja par valstsvīru, kurš nebaidījās oponēt padomju līderim Josifam Staļinam, kurš no Kremļa augstumiem redzēja sarkanarmijas zaldātus mazgājam zābakus Lamanšā.

«Manhetenas projekts» (atomieroču izstrādes programma) WW 2 gados drudžaini tika īstenota, lai apsteigtu nacistus, kuri arīdzan strādāja pie sava brīnumieroča — «Urāna projekta» . Kad Ņūmeksikas tuksnesī 1945. gada jūlijā amerikāņi uzspridzināja pirmo kodolierīci, eksplozijas iespaida šokētais projekta zinātniskais vadītājs fiziķis Roberts Openheimers vien spēja izdvest: «Mēs nupat atvērām vārtus uz elli…». Katrs ierocis noteikti tiek likts lietā, un cilvēcei jābūt priecīgai, ka par tā upuriem kļuva vien šo divu japāņu pilsētu iedzīvotājiem. Sprādzienu efekts bija tik baiss un pārliecinošs, ka kodolvalstis no atomieroču pielietojuma kārdinājuma kā ģepolitisko problēmu totāla risinājuma atturējās pat asākajos aukstā kara konfrontācijas brīžos. Cilvēce atomsēnes nepieredzēja ne Berlīnes vai Karību krīžu, ne arī Korejas kara laikā… Atombumba no militāra līdzekļa kļuva par politisku līdzekli, ko lika dažādu kodolatturēšanas, abpusēji garantētās iznīcināšanas, mierīgās līdzāspastāvēšanas u. c. koncepciju un stratēģiju pamatā.

Šie 60. gadus senie notikumi vedina arī apcerēt cilvēces neapturamā progresa, iespējams, pašizinīcinošo iedabu. Černobiļa, dažādie incidenti ar kodolzemūdenēm un balistiskajām raķetēm bija Hirosimas traģēdijas blakusefekti. Piedevām visos laikos nav iespējams saglabāt zināšanu monopolu. Ne porcelāna, ne gumijas, ne kodolieroču, ne datorsistēmu ražošanā. Mūslaikos kodolieroči jau nonākuši dažādu apšaubāmu režīmu līderu rokās (kāda ironija — savulaik Huseina algotie «atombumbas tēvi» mēģina urānu bagātināt ar novecojušo difūzijas metodi, ko reiz izmantoja «Manhetenas projektā») , gluži reāli, ka trešo atomuzbrukumu vēsturē sarīkos kāda teroristu organizācija. Patlaban futurologi šausminās par bioloģijas, gēnu inženierijas jaunajiem apvāršņiem, pār pasauli jau klaiņo klonētā pārcilvēka fascinējošais tēls… Atomieroči garantēja cilvēcei kolektīvās pašnāvības iespēju, ģenētika kārdina ar konkrēta individa nemirstības ilūziju.

Tikmēr atomieroča pielietošanu ir un paliek klasisks piemērs stratēģiskai izvēlei, atbildībai un prognozēšanas spējām. Kas zin, patlaban Londonas policijas priekšniecībai atstāt spēkā pavēli šaut uz šaubīgiem subjektiem, potenciāliem pašnāvniekiem-spridzinātājiem ir sarežģītāk, nekā ASV prezidentam pirms 60 gadiem likt «Enola Gay» ar «Mazuli» vēderā uzņemt kursu uz Hirosimu.