Aivars Tarvids: Lielais brālis, mazais brālis

Piektdiena, 31. oktobris (2003)

Jebkurš mēģinājums samērot mūslaiku Latviju un Krieviju lemts voluntārisma riskam. Tomēr, patīk vai nepatīk, abās postkomunistiskajās valstīs daudz kopēja. Atšķirības mērogos, ne principos.

Krievija tradicionāli piedāvā pasaulei Latvijas nelabo tēlu — tāda maza, Rietumu saimnieku un pašmāju pedofīlu kalpībā nonākusi valstiņa, kur atdzimst fašisms, tiek vajāti antihitleriskās koalīcijas veterāni un pieļauti sistemātiski cilvēktiesību pārkāpumi. Tamlīdzīgos «uzbraucienos» jūtama gan nostaļģija pēc zudušās impērijas, gan vēlme novirzīt Krievijas sabiedrisko domu no akūtām iekšpolitiskām negācijām.

Mazā un lepnā Latvija neatpaliek — vismaz iekšpolitiskajā rosībā. Lai atceramies premjera piesauktos hipotētiskos «krievu tankus» kā izšķirošo argumentu Latvijas vēlētāju pareizai izvēlei referendumā par valsts dalību ES. Draudi no Austrumiem bijuši daudzu pašmāju politiķu veiksmīgās karjeras pamats. Krievijas un krievu valodas slēptā vai atklātā agresija ir ērts pašmāju tiesībsargājošo struktūru vai izglītības sistēmas nevarības skaidrojums. Atzīt, ka Latvijai uzkundzējas krievu mafija, bet sveštautiešu ordas pazudina latviešu valodu, šķiet gana ērti. Tā teikt — nepārvarama vara.

Gan Latvija, gan Krievija mokās mazvērtības kompleksos. Viena valsts pārdzīvo skaudīgās pasaules nenovērtēto diženumu, kamēr otra sūrojas par merkantīlās pasaules nenovērtēto dvēseliskumu. Lai atceramies apokaliptiskās gaudas par abu valstu neveiksmēm, piemēram, Olimpiskajās spēlēs vai «Eirovīzijas» festivālā. Preizticība tiek pasludināta kā pareizākā un Dievam tīkamākā. Dainu skapis nodēvēts kā pārlaicīga un vienreizēja garamantu glabātuve. Piedevām kopēja oficiālā žēlošanās par latviešu un krievu fizisko izmiršanu. Pensiju sistēmas tiek reformētas, bet nedzimst darba rūķi, kuri finansēs sociālās programmas drīzā nākotnē.

Līdzīgi arī ksenofobiskie noskaņojumi abās kaimiņzemēs. Maskavā jau reāli tramda «kaukāziešu tautības personas» un nelegālos gastarbaiterus, kamēr Rīgā ierasts par ES paredzamo risku pasludināt gaidāmo citas krāsas un ticības imigrantu pieplūdumu pārticības zemē Latvijā. Protams, daļā publikas jaušama nepatika par ekonomikas nokļūšanu ārzemju kapitāla atkarībā. Arī antisemītisms joprojām dzīvelīgs gan Latvijā, gan Krievijā.

Visbeidzot — tradicionāli gan Krievijā, gan Latvijā jūtamas ilgas pēc stingrās rokas. Daudzi vēlētos Staļina vai Ulmaņa augšāmcelšanos. Barga, pat diktatoriska izpildvara kā vienīgā alternatīva sociālajām netaisnībām. Šonedēļ radās jauna faktu bāze salīdzinājumiem. Krievijas bagātākais cilvēks — naftas rūpnieks Mihails Hodorkovskis — nonācis izmeklēšanas cietumā. Versijas dažādas — kaimiņvalstī beidzot tiek ieviesta tiesiskā kārtība un vienlīdzība likuma priekšā; notiek nacionālo bagātību pārdale par labu «prezidenta cilvēkiem».

Tikmēr Latvijā par «tīru» likuma priekšā tika atzīts vietējā mēroga oligarhs Aivars Lembergs. (Viņa legālie miljoni tāds iztikas minimums, salīdzinot ar Krievijas cietumnieka «Jukos» kriminālajiem miljardiem.) Jautājums — kālab Latvijas vara nav stingra un taisna pret saviem naudasmaisiem? Vai trūkst Einaram Repšem valstsvīra drosmes, administratīvā resursa un politiskās bāzes (par pūļa atbalstu nav jāšaubās)? Vai viņš ir «mīkstais», salīdzinot ar Vladimiru Putinu? Vai arī Latvija ir patiesi demokrātiska valsts, kur stipra izpildvara neizvirst patvaļā, kur vadoņiem uzlikti likuma iemaukti, kur spēkā nevainīguma prezumpcijas princips — nepieķerts zaglis nav zaglis?

Prakse vedina domāt, ka Balzaka definētais princips «jebkura liela īpašuma pamatā ir noziegums» spēkā jebkurā valstī ar t. s. pārejas ekonomiku. Vienalga, Latvijā vai Krievijā. Nauda, milzu nauda, iegūta dažādi. Gan bandītiem laupot ar automātiem, gan klerkiem un juristiem — ar pildspalvām. Šī ir nenovēršamā maksa, ieviešot brīvā tirgus un sociāli atbildīgas ekonomikas labumus. Valsts represīvais pienākums ir raudzīties, lai pārmaiņu procesā cena nebūtu nesamērīgi augsta, kad sabiedrībā tiek pieļauta dramatiska un neatgriezeniska mantiskā noslāņošanās.
Pagaidām Latvija problēmu cenšas risināt demokrātiskiem, bet Krievija autoritāriem līdzekļiem. Kopējs abām valstīm ir nenoliedzamais līderu kults un rezultātu niecība, salīdzinot ar oficiālo solījumu kroņa optimismu. Oligarhs uz brīvām kājām vai oligarhs cietumā nenozīmē, ka automātiski pieaug dzīves līmenis. Tautu visās zemēs un visos laikos jau vieglāk barot ar ilūzijām, ne maizi — vienalga, īstu latviešu rupuci vai jēlu krievu ķieģelīti.