Aivars Tarvids: Mazs jēriņš dzīves silītē

Ceturtdiena, 25. decembris (2003) 12:16

Es nezinu, ko pašlaik teikt, kādas lūgsnas dvest brīdī, kad virmo sniegpārslas, smaržo eglīte, skuju valgajā zaļumā ņirb eņģeļmatiņi un dievnama zvani atkal un atkal uzjunda manu grēcīgo dvēseli.

Klāt dienas, kad vēju neuzveiktajās sveču liesmās atmirdz mūžības vilinājums un, nomodā esot, tā kārojas vēl un vēl izsapņot sapni par Ēdenes dārzu bezgalību.

Bībeliskās bargās atklāsmes nospiež un veldzē prātu, jutekļi negaidot atgūst tramīgumu, sirds bailēs dreb par neizbēgamo un taisno sodu. Paššaustīšanās rīkstes šķiet tik sāpīgas un pelnītas reizē, kārojas kaisīt kauna sāli svaigajās vātīs. Atkal stīviem pirkstiem un piedošanas vārdiem gribas vērst atpakaļ laika plūdumu. Nevainīgam un maigam ļaut Betlēmes zvaigznei atspīdēt savās zīdaiņa actiņās un posties kraujajam dzīves ceļam ar nebeidzamo Golgātu turpinājumā.

Ar sevi velta upura mocībās, naglām plosītiem locekļiem, asinīm slacīto ērkšķu vainagu, drošo krusta balstu un augšāmcelšanās brīnumu. Atkal un atkal neatvairāma kļūst vēlme basām kājām traukties pa ūdens virsu, ar vienu vienīgu saziedējušu maizes doniņu paēdināt izsalkušo pūļus, dziedēt akmeņiem nomētātus spitālīgos, darīt aklos redzīgus, ūdens malku pārvērst vīnā un samīļot Mariju Magdalēnu.

Tā kārojas būt par nepagurušu zvaniķi visas pasaules dievnamu zvaniem vienlaikus, jā, arī samīt dubļos kārdinājuma glumo rāpuli un nokaut sevī skaudības ļauno audzēju. Vēl sniegt beidzamo veldzējumu ceļiniekam, kura miesa atgriežas zemē, bet gars pošas tālajai gaitai pie mūsu radītāja Dieva Tā Kunga.

Ir jāatrod spēks un griba, lai reizi par visām reizēm pateiktu — tas viss bijis vienīgi māns. Nav tev zināmi patiesības vienīgie vārdi un, uzraušoties savā personiskajā Eļļas kalnā, atklāsmes sprediķis palikts nepateikts tavā sausajā mutē. Šo skaudro atziņu nespēj slāpēt vai atvieglot ne ērģeļu izsāpētie korāļi, ne Madonnas tiklība svētbildēs, ne Pestītāja moku smaids no krucifiksa nesniedzamajiem augstumiem.

Jau cik garus vienādus un tukšus gadus apkārt sēts vienīgi naids un izmisums. Cik atdevīgi melots un zagts, māte darīta sirma un aizmirsta, nokauts brālis, druvas pārvērstas tuksnešos, ņirgts par citu ciešanām, skausts tuvākais, iekārota sveša sieva, slavēts netikums, slēgts pamiers ar nelabo un pelnīti trīsdesmit sudraba graši.

Tava dzīve šķiet pagalam velta un bezjēdzīga, tu spēj radīt un nest vienīgi ļaunuma un šaubu sērgu, un nākotnē gaidāms melns, līdz šaušalām, baiļu sviedriem un krampjiem biedējošs visaptverošs tukšums, ko neiespējami pieraudāt vai piepildīt žēlabām.

Paliek pēdējais veldzējums, šī aklā, varbūt pašpārliecinātā vai naivā cerība, ka tava īstā vieta jau bijusi tur — Apsolītās zemes kalnienē, kūtiņā, ko no kārtējā svētvakara šķir kilometru, gadu un priekšteču tūkstoši. Būt līdzās silītei un šķīstībā ieņemtajam Jēzuliņam, kam Augstākā vārdā lemts izpirkt cilvēces grēkus, nerimtā cīņā beidzot satriekt sātanu ik dvēselē, pārraut lāstu un zaimu ielenkumu, būt saprotošam pret ķeceru maldiem, un piedot, piedot un piedot, lai nepagurušam dēstītu ticības asnus pat visraupjākajā krama sirdī.

Ja tā, kaut mirkli arī tev liksies, ka nav lielākas laimes būt par upurjēru uz visas cilvēces ziedokļa, paciest sāpes, lai savām asiņu lāsēm slāpētu grēcīgo kaislību sārtus, glābtu jel vienu vienīgu vientuļnieku, kas dzīvē izrādījies nožēlojamāks par tevi. Lai neaizmigtu mūžīgajā naktssardzē un pagūt notraukt pirmo ciešanu asaru no nevainīga bērna vaiga. Lai atšķirtu maziskus melus, kuri visos laikos glaimo tavām vājībām un verdziski neklusētu, lai cik vareni un pūļa pielūgti nešķistu viltus pravieši, kuriem ar paklausību par maz, viņiem varītēm vajadzīga arī tava mīlestība.

Ja iespēsi piepildīt kaut daļiņu iecerētā, tapsi cilvēka vārda cienīgs, zudīs nāves bailes, šīs drausmās esības indētājas, un Ziemassvētki būs arī tava lielā un nezūdošā diena, kad izrādies spējīgs pakāpties pussolīti tuvāk Dievam un nemirstībai.

Varbūt tā arī notiek, un nenākas mocīties pareizo vārdu meklējumos. Pagaidām tu centies būt varonis savas vienīgās dzīves gads pēc gada nenovēršami zaudētajās pozīcijās. Saki — Dievs ir, bet es viņam neticu. Vai — Dieva nav, bet es viņam ticu. Sveces drīz izdegs un eglīte nobirs. Paliks skaudība par zēnu, kurš spēj atdzimt ik saulgriežos. Tev atgriešanās bērnībā joprojām neiespējama. Jauns sākums ir liegts, priekšā vien ceļš atlikušās dzīves garumā.