Aivars Tarvids: Glābējs pieteicies

Ceturtdiena, 8. janvāris (2004) 05:00

«Kvēlais latviešu komunists» Alfrēds Rubiks sagatavojis dokumentu paketi iesniegšanai Satversmes tiesā, kas apstrīd referenduma par valsts dalību Eiropas Savienībā (ES) leģitimitāti. Faktiski viņš tagad ir vienīgais Latvijas neatkarības glābējs…

Gan bezdievji, gan ticīgie jauno gadu vismaz vārdos cenšos iesākt ar labiem darbiem. Rubika kungs allaž dzīvojis vārdu un darbu saskaņā. Vienīgais Otrās republikas politieslodzītais uzskatus nemainīja pret brīvību, pat cietuma kamerā paliekot sarkans dvēselē kā kaujas karogs. Nu Latvijas galvenais sociālists un cīņā saucējs gatavs kalpot darbaļaužu kopējai lietai.

Rubiks uzstāj, ka Latvija ES iestājas antikonstitucionāli, proti, eiroreferendumā, viņaprāt, diskriminējušie likumi lieguši piedalīties un izdarīt vēsturisku izvēli «22% Latvijas tautas» — jeb nepilsoņiem, kuriem liegtas vēlēšanu tiesības. Vispārzināms, Satversme nosaka, ka suverēnā valsts vara Latvijā pieder tās tautai. Pēc Rubika domām, pamatlikuma autori un valsts tēvi — dibinātāji jēdzienu «tauta» attiecinājuši uz visiem dievzemītes iedzīvotājiem, «nevis kaut kādiem pilsoņiem un nepilsoņiem».

Šajā uzstādījumā ietverta Rubika un viņa līdzgaitnieku Satversmes tiesā (ST) sagatavotās prasības būtība. Drīz noskaidrosies, vai konstitucionālā tiesa izskatīs šo prasību un juridiski atspēkos Rubika karojošos maldus. Pats prasītājs, būdams politisks reālists, nelolo veltas ilūzijas. Viņš jau paziņojis, ka nelabvēlīga ST verdikta gadījumā turpinās sūdzībnieka ceļu — līdz Eiropas Cilvēktiesību tiesai Strasbūrā. Kazi, Eiropa sapratīs šo nelokāmo latvju Nelsonu Mandelu…

Vēl Rubiks gatavojas lūgt vietējo tiesu dzēst pirms noteiktā termiņa viņam sodāmību, lai politiķis drīkstētu kandidēt jūnijā gaidāmajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Savukārt ST drīzumā kreiso vadonis grasās apstrīdēt liegumu vēlēšanās kandidēt kompartijas funkcionāriem, kuri šajā noziedzīgajā organizācijā darbojušies pēc 1991. gada 13. janvāra, kā arī Augstākās padomes lēmumu par Latvijas Komunistiskās partijas darbības aizliegšanu.

Daudzi latviešu patrioti Alfrēdu Petroviču kā sarkano varmāku un tautas ienaidnieku mīļuprāt nodotu tribunālam — lai neģēli fiksi nošauj un aprok Matīsa kapos līdzās iepriekšējo paaudžu ticības lielinieku brāļiem un māsām. Taču emocijas mēdz būt slikts padomdevējs, it īpaši linča tiesu spriežot. Par nopelniem pret valdošo «jauno laiku» režīmu Rubiks godam nopelnījis kādu ordenīti, vismaz atzinības rakstu.

Lai atceramies referenduma kampaņu valstī, kad Rubiks nenoguris braukāja pa Latviju, dažādos saietos aģitējot pret dalību ES. Vai aprēķināts, cik daudzi neizlēmīgie latvieši teica «jā» tikai tāpēc, ka komunists Rubiks vedināja teikt «nē»? Nepiedalītos Rubiks diskusijā valsts televīzijas tiešraidē, vai tik pārliecinoši nācijai izskanētu Ministru prezidenta Einara Repšes brīdinājums, ka, atsakoties no ES kā Latvijas drošības un labklājības garanta, varam atkal Rīgas ielās sagaidīt krievu tankus?

Visbeidzot — kazi, Rubiks patlaban ir vienīgais Latvijas neatkarības glābējs. Viņš, lūk, tautai piedāvā pēdējo iespēju, lai Latvija juridiski korekti un pašcieņu nezaudējot izkļūtu no situācijas, kad valsts pēc dažiem mēnešiem zaudēs suverenitāti un neatgriezeniski nonāks pārnacionālās un merkantilās Eiropas kalpībā. Latvijas izredzes Eiropā taču var vērtēt pesimistiski — divu ātrumu paplašināšanās, pamācības naudas vietā, zeme svešu kungu īpašumā, leļļu komisāra vakance Sandrai Kalnietei Briseles piesmietās latviskās patmīlības kušināšanai…

Brīvā valstī Rubikam var nepiekrist, var Rubiku arī zākāt. Bet cik komfortabli mēs dzīvotu, ja šis «gādīgais pilsētas saimnieks» savulaik iespētu izbūvēt metro. Braukātu no Zasulauka līdz VEF kā kundziņi, nezinot sastrēgumu lāstu. Arī krievu skaits Rīgā nebūtu lielāks kā patlaban, kad latvieši varītēm integrē sabiedrību, spaidoties pārpildītā virszemes transportā.