Aivars Tarvids: Uzvarētāju tauta

Ceturtdiena, 16. jūnijs (2005) 00:01

Administratīvie priekšraksti paģēr, ka rīt «pie ēkām jāizkar karogi sēru noformējumā». Oficiālajā valsts kalendārā 17. jūnijs atzīmēts kā «Latvijas Republikas okupācijas diena».

Patīk latviešiem ar sēru lentēm akcentēt nacionālā pazemojuma brīžus. Varbūt pilnam paššaustīšanās komplektam un mazohistiskai baudai par oficiālām raudamdienām pasludināt arī 14.,15. jūliju, kad Tautas Saeimas vēlēšanās uzvarēja Darba bloks, vai 5. augustu, kad Latvija oficiāli tika uzņemta PSRS sastāvā?

Otrās republikas režīms pastāvēšanas gados kolektīvos pūliņos pastrādājis daudz netaisnību un ačgārnību. Cita vidū veicinājis morālo vērtību devalvāciju un garamantu nocenošanu. Lūk, visu gadu amatpersonas, politiķi un politikāņi apzelējuši vēstures tematiku un kacinājuši sabiedrību, pagātnes traģēdijas pielāgojot šodienas politiskajai konjunktūrai. Nemitīgi cilāts un pārcilāts «okupācijas fakts», «vēstures skaidrošana», «Latvijas valsts tiesiskā pēctecība», «Krievijas kā tiesiskās mantinieces morālais un juridiskais pienākums atvainoties un atmaksāt nodarītos zaudējumus» utt., u. t. jpr. Visa rezultātā 14. jūnijs kļūst par dvēseliski noplicinātu dienu kalendārā, kas pagaidām svarīga represiju upuriem un izvesto tuviniekiem, piemērota līderiem nacionālās stājas demonstrācijai, vienlaikus ar kultivēto ideoloģisko fonu un apnicīgajiem propagandas uzslāņojumiem kļūdama par apgrūtinošu vai vienaldzīgu datumu pārējai publikai. Būtībā riskējam zaudēt 14. jūniju kā drausmas nacionālās katastrofas simbolu, tā vietā saglabājot vien skepses vērtu oficiozu ciparu kalendārā. Mēs kopīgi darām visu, lai drīz liktenīgo vārdu Baigais gads rakstītu ar mazo burtu.

Tikmēr 17. jūnijs vēsturē nozīmēja dienu, kad Latvijas valsts nespēja, pat nemēģināja aizstāvēt savus pilsoņus totālu draudu priekšā. Armija izrādījās nevarīgs un izmisis leļļu karaspēks, brašie aizsargi vien operetiskās formās tērpti statisti, bet viedais vadonis — kapitulants, kurš naivi domājās apšmaukt vēstures loģiku. Visa rezultātā ne valsts tika glābta un tauta saudzēta, bet okupācijas fakts padarīts juridiski diskutabls. Taču Latvijas valsts savus pilsoņus nespēj pasargāt arī šodien. Protams, valsts nav labdarības iestāde, kurai jāceļ komunisms vai jāiekārto paradīze dievzemītē. Vien, ja 4. maija Latvija uzskata sevi par 18. novembra Latvijas mantinieci, tās svēts pienākums būtu šodien aizstāvēt tos savus pilsoņus, kuru dramatisko, traģisko likteni valsts nespēja novērst it kā tālajā 1940. gadā.

Tā vietā vien Valsts prezidente oficiālajā saietā, visai varas elitei cienīgi klātesot, pie Brīvības pieminekļa spriedelē: «Man ir ļoti žēl, ka Latvijas valsts nevar vairāk atbalstīt savus represētos, man šķiet, ka viņi būtu to pelnījuši, viņi būtu pelnījuši īpašu gādību par viņiem, kas tik daudz Latvijas vārdā ir pārdzīvojuši.» Šie vārdi laikā, kad labi zinām, kā nacionālās bagātības tikušas un tiek izsaimniekotas un izlaupītas, kad pompozi tiek tērētas vai tiks tērētas grandiozas summas dažādiem «jaunajiem trim brāļiem» un «runājošajiem akmeņiem», skan liekulīgi, represētie varbūt teiktu — zaimojoši. Viņiem šajā saulē atkārtoti nākas piedzīvot dzimtās valsts nevarību, kas zina, arī dubultnetaisnību.

Vīķes-Freibergas kundze brīžiem šķiet politkorektumu un loģiku aizmirsusi Kanādā. Viņa atkal runā par «latviešu tautas» ciešanām 14. jūnijā (it kā mocekļu ceļš būtu lemts vienīgi latviešiem) un bez aiztures kvalificē traģēdiju politiski modīgajā jaunvārdā «etniskā tīrīšana». Tādi emocionālie vērtējumi un terminoloģijas putra pieļaujama, iespējams, privātpersonai draugu pulkā, ne valsts galvai un zinātniecei, kurai, pēc definīcijas, nākas būt atbildīgai (ja ne politiski, tad morāli!) par katru publiski teikto vārdu.

Deportāciju diena nav vienīgā, kas draud noplicināties, zaudēt jēgu un vērti. Ziemassvētki un Līgo pārtop par agresīvas komercijas triumfa un peļņas cēlienu, kad publiskām personām iespējams varītēm eksponēt pseido kristietību un pagānismu, kā arī piemērots brīdis aicināt «glābt piedzērušu draugu pie stūres». Bet Dziesmu svētki kļūst par režīma apdziedāšanas laiku, iespēju kultūrtrēģeriem apliecināt savu koncepciju novatorismu un niknu spēkošanos izdevīgu valsts/pašvaldību pasūtījumu sadalē. Savukārt 18. novembris no valsts dzimšanas brīža pārvērties savstarpējā ordeņu dalīšanā un valdošās kliķes goda mielastā, kad pilsoņi tiesīgi priecāties par šķidru un mirklīgu salūtu Latvijas debesīs.

Vaira Vīķe-Freiberga pavalstniekus aplaimoja ar kārtējo mātišķa optimisma overdozu, 14. jūnijā paziņodama: «Mēs esam uzvarējuši.» Nē, prezidentes kundze! Esam vien izdzīvojuši… Rīt ļaunumu un pazemojumu mums neatvedīs ar krievu tankiem. Pietiks savtības, maziskuma un muļķības pašiem tos sarūpēt zemē, kuras saimnieki it kā esam.