Aivars Tarvids: Šadurska neveiklais «sausais atlikums»

Piektdiena, 30. janvāris (2004) 00:42

Banāli un nodrāzti — skola visos laikos maksā naudu, bet muļķais allaž mācās no savām, ne citu kļūdām. Latvijas valstij patlaban gaidāmi bargi mūsu politisko pirmziemnieku tēriņi, jo vajadzēs maksāt par nemitīgajiem kļūdu labojumiem Izglītības likumā.

Situācija daudzkārt apcerēta un appļāpāta. Latvijas valsts un sabiedrības integrācijas vārdā visiem nelatviešu bērniem skolā jāielauzās latviešu mēlē. Par principu, ka Latvijā ir tikai viena valsts valoda un visiem pilsoņiem neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes brīvi jārunā valsts valodā, iebilst var vienīgi dažādu impērisku ambīciju tirdīti karojoši šovinisti.

Jautājums cits — par prasību prioritātēm latviešu vairākumam, kurš pamatoti vēlas Latviju mūžam latvisku redzēt. Vai viņiem izšķirošs Saeimas, valdības, ministrijas kabinetos regulāri apcerētais 60/40 procentu jautājums? Vai prātam būtiska un dvēselei veldzējoša būs apziņa, ka krievu vidusskolēni pēc 1. septembra, piemēram, ķīmiju vai matemātiku mācīsies valsts valodā? Šie jautājumi eksistenciāli var šķist vienīgi nacionālā revanša kārotājiem, kuri dziedē mazvērtības kompleksu ar pārliecību, ka komunistu laikā uzspiestā rusifikācija beidzot tiek atdarīta ar vienlaidus piespiedu latviskošanu atjaunotajā brīvvalstī.

Atļaušos pieņēmumu, ka loģiski domājošam un aizspriedumu nemāktam tautietim svarīgs kas cits. Proti, strikta pārliecība, ka turpmāk Latvijas Republikā vidējās izglītības diplomu nevarēs iegūt neviens tā saucamo mazākumtautību skolu absolvents, kura latviešu valodas prasme neatbildīs valsts valodas prasību augstākajai kategorijai, kurš nebūs apguvis Latvijas vēsturi saskaņā ar Latvijas pieņemto (ne Krievijas, Polijas vai Izraēlas u. c.) pagātnes redzējumu, visbeidzot, kurš nealkst savas dzīves laikā redzēt Latviju kā Krievijas «guberņu» vai «federācijas subjektu». Šādā aspektā jautājums par mācību procesa organizēšanu «krievu skolās» nudien ir sekundārs. Pedagoģisks vai psiholoģisks, nekādā gadījumā — politisks.

Tikmēr ministrs Kārlis Šadurskis jau piecpadsmit mēnešus valsts izglītības sistēmai mēģina uzspiest savus matemātiskos modeļus. Viņa aktivitāšu «sausais atlikums» Valsts prezidentes vērtējumā ir «izcili neveikls». Vēl vairāk — Latvija lieku reizi saņēmusi starptautisko institūciju kritiku, kā arī radies likumsakarīgs apdraudējums ilūzijai par latviešu un nelatviešu mierīgu līdzāspastāvēšanu valstī.

Nemākulīga un varmācīga kasīšanas ap jutīgo «dzimto valodu» visus laikos draud ar neparedzētām sekām. Latviešiem, kuri, vēloties runāt latviski, sarīkojuši vairākas atmodas un revolūcijas, laiks to apzināties. Tālab nožēlojama šķiet ministra Šadurska prezidentes tencināšana, jo valsts galva, lūk, likuma taisīšanas procesā tā autoriem aprādījusi uz tiesībakta divdomībām. Tā sakot — atgādinājusi, labā un viedā, ka nav prāta darbs, sērkociņu svilinot, raudzīt benzīna līmeni mucā.

Kas zina, ministra Šadurska nekontrolētā rosīšanās amatā draud pārvērsies par nelāgu «jauno laiku» politisko mantojumu. Rūdītais intrigants Taleirāns reiz teica: «Tas nav noziegums. Tas ir kas ļaunāks — kļūda.» Politiķis, varbūt par nelaimi, nav sapieris, kuram profesionālajā karjerā atvēlēta viena vienīga kļūda.

Visbeidzot — Šadurska faktiskās bezatbildības vai nekompetences rezultāts nav vienīgi krīzes saasinājums Latvijas izglītības sistēmā. Pat ministra apokaliptiskās vīzijas, kad ministrijas durvju svilināšana iegūst reihstāga dedzināšanas mērogu, kad Izglītības likuma legālajiem oponentiem apriori tiek inkriminēta atbildība par varbūtējo politisko vardarbību, kad policija tādā kā čekas izspiedzes stilā veido piketējušo skolēnu «melno sarakstu», nav tas smagākais kaitējums.

Nenoliedzami, starp nelatviešiem netrūkst slēptu un atklātu Latvijas valstiskuma pretinieku, kā arī viņu līdzskrējēju. Nedod Dievs, ja šī kompānija konsolidēsies. Viņos pēc Izglītības likuma permanentās grozīšanas, precizēšanas, pārstrādāšanas un kļūdu labošanas, pēc visiem ielu gājieniem un aizstāvju štābu rosībām, māmuļas Krievzemes gādības un demokrātiskās Eiropas dzirdības radīsies grūti izsvēpējams ticības māns sava pūļa spēkam un visvarenībai. Sak, pietiek mums, krieviem, beidzot vienoties, iziet ielās un izkliegt prasības, lai piespiestu šos «nacionālistus» gļēvi kapitulēt.

Stihijas mēdz būt gan nekontrolējamas, gan apzināti un mērķtiecīgi izmantojamas graujošai darbībai. Agresīvu masu saieti (ne vairs fosilu sarkano pensionāru čupošanās ļeņinekļa vietā) ar saukļiem «Nekādus 60/40 procentus! Krievu valodai valsts valodas statusu!», «Izstāsimies no NATO!» vai «Pievienosimies NVS!» kļūst par nākotnes vīziju, ko Latvijas nacionālo interešu vārdā kļūdaini un bīstami uzskatīt par nekaitīgu fantāziju vai teorētisku pieļāvumu.