Aivars Tarvids: Pazemība kā politiskā stāja

Ceturtdiena, 29. janvāris (2004) 00:01

Latvijā draudzīgā vizītē šonedēļ ciemojās Madlēna Olbraita. Bijusī ASV valsts sekretāre Rīgā demonstrēja brošu krājumu, sniedza autogrāfus, mācīja vietējās sievietes sargāties no osteoporozes un sabučojās ar Vairu Vīķi-Freibergu.

Prominentā viešņa arī saņēma LU Goda doktores grādu par izciliem sasniegumiem politikas zinātnēs un personisko artavu Latvijas valstiskuma stiprināšanā, kā arī vietējiem medijiem sniegtajās intervijās klāstīja savu pasaules ģeopolitisko un feministisko redzējumu. Cita vidū Latvijas Radio ēterā kundze pasludināja, ka Latvija, lūk, maksājusi pārlieku augstu brīvības cenu, lai nekritiski pielāgotos, piemēram, amerikāņu diktātam.

Var dažādi vērtēt šīs pensionētās un neordinārās dāmas izpausmes. Kundze ar dramatisku emigrantes likteni (zināma līdzība ar VVF), sieviete «ar aknām» (vai citām «ekstrām»), kurai pietika intelektuālās centības gūt akadēmiskus panākumus un politiskās uzņēmības veicināt Dienvidslāvijas bombardēšanu utt… Taču pašvērtības un pašcieņas trūkumu viņai pārmest, šķiet, nevietā. Savukārt pašcieņa līdzās profesionālismam un godīgumam pieder būtiskākajiem Latvijas politikas deficītiem.

Latvijas (plašāk — Baltijas) un ASV stratēģisko partnerību oficiālā līmenī pieņemts uzskatīt par mūsu valstiskās suverenitātes garantu. Šī virsuzdevuma vārdā Latvija daudzkārt nekritiski, bez ierunām atbalstījusi ASV pozīciju. Arī tieši iesaistījusies Irākas okupācijā. Protams, brīvības cena allaž augsta, un jeņķu pazemojumi letiņiem joprojām šķiet delikātāki un vieglāk paciešami nekā krievu tradicionālais piedāvājums. Tiktāl loģika, kuras slēdzieni nelikvidē nepatiku un derdzību, kuru izraisa mūsu valsts līderu iztapība. Pēdējie brīžam uzvedās līdzīgi satrapiem, kuriem nav pienākuma, ne arī vēlmes pavalstniekiem skaidrot savus lēmumus.

Vietā neliela atkāpe. Epohālā Viljama Džefersona Klintona vizīte brīvajā Latvijā. Todien mūsu suverēnās valsts galvaspilsēta būtībā atradās ASV specdienestu kontrolē («security» amerikāņiem bija svarīga arī pirms 9/11). Ainiņa pie ASV vēstniecības, kur bija iekārtots īpašs caurlaižu punkts. Šeit cauri metāla detektora lokam tika dzīti godasardzes zaldātiņi, kuri gatavojās miera stājā stingt pie «Mildas» kājām. Savukārt pirms šīs pārbaudes procedūras brašie strēlnieki savas ceremoniālās karabīnes nodeva amerikāņu drošībnieku kontrolei. Tāda, lūk, «šmona» epizode, kurai iespējams piešķirt pat metaforisku jēgu.

Pašcieņa attiecībās ar ASV nenozīmē apskurbuša liliputa ambīcijas un starptautiskā līmenī manifestētu gražīgumu (privātā līmenī lielummānijas piemēru demonstrēja latvju studentiņš, kurš smaka jeņķu kazemātā Irākā). Taču lielvarai allaž jāatgādina, ka Latvija nav ASV 51. štats (daudziem par nožēlu) vai asociētā teritorija. Džordžs Bušs seniors reiz teica — «Amerika spēj aizstāvēt vienīgi tos, kuri paši vēlas sevi aizstāvēt». Ar cieņu varētu būt līdzīgi. Jādomā, brīva cilvēka stāja vajadzīga arī Latvijas politiskajiem vadītājiem, ja vien viņi vēlas pašapliecināties kā patiesi nacionālie līderi, ne politikāņi, ārvalstu saimnieku tirināti leļļu vīri un leļļu sievas.

Nule kā Baltajā namā ciemojās Polijas prezidents Aleksandrs Kvasņevskis, kurš namatēvam Džordžam Bušam izvirzīja loģisku un nacionālās pašcieņas noteiktu prasību — ja esam līdztiesīgi partneri NATO blokā un jūsu uzticami sabiedrotie Irākas karā, tad kādēļ joprojām Polijas pilsoņiem jājūtas diskriminētiem, lūdzot iebraukšanas vīzas ASV? Protams, grūti salīdzināt Polijas un Latvijas svaru un ietekmi (Polija — turpat 40 miljonu valsts, kuras diaspora «polonia» ASV ir miljonos amerikāņu lēšama, arī Irākā patlaban dislocēta ne simt vīru rota, bet veselu atbildības sektoru tur pārrauga poļu divīzija). Par laimi vai nelaimi, cilvēcisko un nacionālo vērienu neiespējami izteikt aritmētiskos lielumos.

Arī Latvija bijusi uzticama ASV sabiedrotā, kura teju teju oficiāli nostāsies kopējā NATO valstu ierindā. Arī ASV administrācija daudzkārt slavējusi mūsu panākumus abām valstīm kopējo demokrātisko vērtību ieviešanā Latvijā. Taču jāšaubās, vai, piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga, Ingrīda Ūdre vai Einars Repše īsi un konkrēti formulēs taisnīgu Latvijas prasību — vai Vašingtona likvidēs acīmredzamo netaisnību, kad Latvijas pilsoņiem jābūt iebraukšanas iespējas lūdzējiem, kamēr ASV pilsoņi pašsaprotami bauda bezvīzu režīma komfortu dievzemītē? Latvijas vadītāji, jādomā, nesūkstās par komforta trūkumu un ambīcijās izvirtušu pašcieņu. Viņi ceļo pirmajā klasē ar diplomātisko pasi pie sirds, «miesnieku» un svītas pavadīti un loloti.

Tikmēr «vienkāršajam» Latvijas pilsonim kā diedelniekam nāksies doties uz «U.S. Embassy in Latvia». Amerika no viņa paģērēs gan absolūtu lojalitāti Džordža Buša juniora valstsvīra ģēnijam, gan kārtīgi mazgātas rokas, lai potenciālā iebraucēja pirkstu nospiedumi precīzi iegultu «lielā brāļa» datu bāzēs.