Aivars Tarvids: Iedomas un iespējas

Ceturtdiena, 22. janvāris (2004) 01:00

Saeimas Juridiskā komisija vakar pieņēma lēmumu neatbalstīt ieceri noteikt ierobežojumus Eiropas Parlamenta vēlēšanās kandidēt bijušajiem čekas kadru virsniekiem, kompartijas un tās satelītorganizāciju funkcionāriem.

Ironiski, bet komisijas konceptuālais balsojums notika dienā, kad Bastejkalnā vēl liesmoja 20. janvārī iedegtās svecītes t.s. barikāžu upuru gaišajai piemiņai. Nacionāli domājoši pilsoņi, kuriem gara vēsturiskā atmiņa, šeit atcerējās mocekļu asinis, kuru izliešanā tradicionāli vainojam čekistus un komunistus.

Tikmēr Saeimas deputātu vairākums savu lēmumu dot „bijušajiem” eiropeiskas demokrātijas tiesības motivēja ar Eiropas Savienības pamatnostādnēm. Cita vidū tika piesaukta Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 1996. gada rezolūcija „Par pasākumiem bijušo komunistisko totalitāro sistēmu mantojuma likvidēšanai”, kura precīzi definē — „nepieļaujama ir lustrācijas attiecināšana uz vēlētām institūcijām, ja vien pats kandidāts to nepieprasa, jo vēlētājiem ir tiesības ievēlēt tos, kuri viņi vēlas.”. Īsi un skaidri!

Pret ierosinājumu komisijā balsoja „tēvzemieši” (latvietība ir viņu politiskās izdzīvošanas „šagrenāda”) un „šķēlisti” (opozīcijas mazspējas apstākļos patriotiskas stājas saglabāšanai nav politiskās atbildības seku). Jāuzslavē varas partija „Jaunais laiks”, kuras priekšstāvjiem šoreiz pietika veselā saprāta, lai rīkotos atbilstoši ES standartiem. Svecītes Bastejkalnā nodzisīs, bet Latvijas vazāšana pa Strasbūras tiesu garantēta, ja aiz eiroparlamenta strīpas paliktu — visi šie rubiki, ždanokas un bojāri.

Tā kā varas partijām vien nāksies (protams, ja Saeima balsos par augšminēto likuma redakciju) noklausīties daudzu tautiešu skarbajos pārmetumos un reāli rīkoties, lai Strasbūras mandātu varbūtējiem Latvijas valsts un latviešu tautas ienaidniekiem, vismaz to pulgotājiem liegtu demokrātiskā ceļā. Proti, vienoties un piedāvāt pilsoņiem idejas, lai viņi „sarkanos” jūnijā vienkārši izbalsotu, liedzot politiskajiem bļauriem EP tribīni. Savukārt perspektīvā, „nacionāli domājošie” Latvijas EP deputāti, bloķējoties ar radniecīgas pārliecības kolēģiem, varētu panākt plānotās eiroparlamenta rezolūcijas pieņemšanu, kurā tiktu nosodīts gan komunisms kā noziedzīga ideoloģija, gan komunistisko režīmu noziegumi pret Austrumeiropas valstīm un tautām.

Tikmēr vakar Ārlietu ministrija Saeimai piedāvāja jauno Latvijas ārpolitikas koncepcijas melnrakstu, kurā mēģināts apkopot uzdevumus pēc valsts uzņemšanas ES un NATO. Dokuments pagalam vispārējs un abstrakts, savārstīts no acīmredzamām patiesībām. Vienlaikus tas lasītājam rada bažas, vai anonīmais autoru kolektīvs bijis kompetents, vai arī atļāvies prezentēt „haltūru”. Koncepcija nenorāda uz pasaules politikas dotajiem apstākļiem, kurus atbildīgiem vadītājiem nāksies respektēt, lai Latvijas iedomas samērotu ar Latvijas iespējām. Lai neatkārtotos situācija, kad valstī aizgūtnēm debatē par čekistiem un komunistiem, līdz apjēdz — patīk vai nepatīk, bet nāksies vien izpildīt ES prasības (līdzīgi notika, piemēram, ar labojumiem Pilsonības, Valodas u. c. likumos).

Augšminētā koncepcija būtībā uzlūko ES un NATO kā apdrošināšanas kompānijas, apsardzes firmas vai labdarības iestādes, kuru piedāvājumu nu Latvija manīgi izmantos, lai valsts dzīvotu ilgi un laimīgi. Nav pat biklas norādes, ka tās nav viendabīgas valstu savienības, to darbībā nemitīgi parādās dažādi nacionālo un pārnacionālo interešu konflikti. Attiecības — Eiropa un ASV, vecā un jaunā Eiropa, NATO, ES un Krievija vai Trešā pasaule — nenovēršami draud ar kolīzijām, kur Latvijas ārpolitikai nāksies izdarīt nepatīkamas izvēles, lai tā atbilstu valsts nacionālajām interesēm, ne kļūtu, piemēram, par Vašingtonas kalponīti vai prieka meitu. Nav minēti ne gaidāmie riski un izaicinājumi, ne arī definētas stratēģiskās intereses, kuras, atšķirībā no sabiedrotajiem, paliek nemainīgas.

Tāpat kaunīgi vai bailīgi koncepcijā noklusēts arī pēdējo gadsimtu Latvijas eksistenciālais jautājums — attiecības ar Krieviju. Patlaban absolūtais pilsoņu vairākums, klaji vai klusi kurnot, samierinās, ka latvju strēlnieki savām acīm skata amerikāņu tankus Irākā, jo šo valstisko cenu valdība it kā maksā, lai nākotnē latviešu tauta neredzētu krievu tankus dievzemītē. Protams, vispārzināma varas elites tēze, ka valsts dalība ES un NATO automātiski normalizēs kaimiņbūšanu ar Krieviju. Laikam jau tādēļ lielvalsts Krievija dokumentā pieminēta veselas divas reizes.

Dokumentu iespējams ķidāt un lamāt. Jautājums — to radījuši diletanti vai arī kaitnieki. Kaut gan iespējama cita atbilde, proti, rakstītāji bijuši ciniski profesionāļi, kuri lieliski apzinās, ka Latvijai nebūs savas neatkarīgas ārpolitikas. Tālab kungi un dāmas nav sevi lieki apgrūtinājuši ar eleganta un solīda koncepcijas kāršu namiņa, gaisa vai smilšu pils celtniecību. Valstiskais papīrs laimīgi uztapināts, nu Saeimā piekasīgi deputāti ieliks dažu būtisku komatiņu un iedarbinās „balsošanas mašīnu”…

Koncepciju var uzlūkot arī kā savdabīgu ministres Sandras Kalnietes atvadu velti dzimtenei. Eiropa latviešiem piedāvā nebijušas iespējas. Kazi, komisāre Kalniete reiz Briseles uzdevumā izstrādās oficiālu savienības vīziju par Vecās pasaules vietu tik mainīgajā un tik bīstamajā 21. gadsimta pasaulē.