Aivars Tarvids: Pretī zvaigznēm vai siltās čībās

Piektdiena, 16. janvāris (2004) 13:57

Prezidents Džordžs Bušs oficiāli pasludinājis ASV kosmiskās telpas izpētes programmu. Plāni ambiciozi — 2030. gadā amerikānis pastaigāšoties pa Marsa virsmu.

Protams, šo Buša kosmisko vīziju poēziju var saistīt ar gaidāmo vēlēšanu kampaņas prozu. Lai amīšu vēlētājs apcer star & stripes uz sarkanās planētas un aizmirst zem šā karoga Irākā nogalētos tautiešus. Iespējams norādīt, ka Bušs, aplaimojot cilvēci ar Amerikas plāniem, ir banāls epigonis. Jau Džons Kenedijs, lietojot kosmiskus argumentus, centās mobilizēt nāciju, izvirzot tai dižus mērķus. Pats JFK gan nepiedzīvoja, ka viņa izplatījumā sūtītais Neils Ārmstrongs, bradājot Mēness smilti, teica vēsturiskos vārdus par cilvēka mazo soli un cilvēces milzu lēcienu.

Sasniegumi kosmosa izpētē nenoliedzami allaž kalpojuši kā arguments nācijas pašslavināšanās kampaņā un starpvalstu ideoloģiskajā sacīkstē. Nav būtiski, ka aukstais karš sen beidzies un šolaiku Krievija izrādījusies tik nabaga, ka naudiņas nepietiek meteoroloģiskām zondēm, kur nu vēl Marsa sagrābšanai divgalvainā ērgļa ķetnās. Amerikāņiem arī 21. gadsimtā jābūt čempioniem, it sevišķi, ja ķīniešu miljards jau spējis pārvarēt zemes gravitāciju. Tālab viņi gatavi vērienīgi riskēt, aizmirstot sadegušo kosmoplānu traģiskās mācības.

Skeptiķis, apcerot Buša runu, iebildīs, ka daudzi futūristiski plāni izgāzušies, daudzas prognozes par cilvēka drīzo varenību nav piepildījušās. Būs arī neapmierinātie, kuri šķendēsies par velti tērētiem svešiem miljardiem. Kāds Marss, kāds Mēness, ja uz Zemes miljardiem badciešu, ekoloģiskās klizmas, joprojām neuzveiktas daudzas ļaunas slimības utt.

Pieredze gan liecina, jeņķu kosmiskajiem plāniem vienmēr piemīt racionāls, grēcīgajā zemītē balstīts racionālais kodols. Tā «Apollo» programmā ieguldītie miljardi tika ar uzviju atpelnīti, izmantojot kosmiskās tehnoloģijas civilajām vajadzībām. Līdzīgi notika ar Ronalda Reigana «ļaunuma impērijai» pieteiktajiem «zvaigžņu kariem», kuru blakusprodukti atrodami, piemēram, vai katras modernas mājsaimnieces virtuvē, bet politiskais efekts izrādījās padomijas bankrota vērtē. Visbeidzot — amerikāņu grandiozās programmas nozīmē, ka valsts plānveidīgi stimulē nacionālo ekonomiku, ieguldot milzu summas gan izpētē, gan izglītībā, gan ražošanā.

Formāli Latvijai šī kārtējā «kosmiskā odiseja» var izraisīt vien abstraktu interesi. Esam, lūk, nesen brīvību atguvusi nabadzīga zeme, kas pamanījusies likvidēt vienīgo planetāriju valstī. Mums pietiek ar bezmaksas zvaigznēm Lielajā Lācī vai Mildai rokās, bet visuma izpētē piedalās katrs latvietis, kurš, nokvēpinātu stikliņu pie acīm, gatavs sekot Saules kārtējam aptumsumam.

Taču stāsts nav par reaktīvo kustību, gaismas un kosmiskajiem ātrumiem. Jautājums, cik racionāli izdevīgi un emocionāli svētīgi katrai valstij izvirzīt pārlaicīgus mērķus. Turklāt — konkrētus un saprotamus.

Patlaban Latvija pārliecinoši pierāda, ka valsts spēj veģetēt bez ilglaicīgām ambīcijām un nākotnes izaicinājumiem. Esam izpildījuši uzdevumu tikt NATO un Eiropas Savienības laimībā. Tagad jārūpējas par budžeta deficīta atbilstību Māstrihtas kritērijiem, pensiju ikgadēju indeksāciju vai zarnu infekcijas perēkļu lokalizēšanu Latvijas armijā. Var, protams, atbilstoši amatpersonu apsveikumu runu nostādnēm pucēt zobus, vairoties, atgriezties lauku idillē vai vicināt savu privāto laimes veserīti.

Tādi sīki un sadzīviski nākotnes sapņi, kad kārojas siltām čībām kājās vadīt dienas Latvijā kā bagātās Eiropas kalpu galā. Turklāt apcerēt tautai piederošo gara mantu bagātību un neatgriezeniski nopļāpāt ideju uzcelt likteņupes krastā Stikla kalnu, kura drošībā kā siltumnīcā zaļotu un plauktu latviskuma pārpalikums.