Aivars Tarvids: Agresora uzlidojums

Piektdiena, 1. oktobris (2004) 07:33

Stājoties augstajā amatā, jaunieceltais ministrs Artis Pabriks dalījās savā valstiskajā vīzijā, konceptuāli vēstot tautiešiem, ka Latvijas ārpolitikai turpmāk jākļūstot «agresīvākai».

Proti, ārlietu ministrs sevi pozicionēja kā smalkās Rietumu skolās un fondos audzinātu sargsuni, kurš gatavs prātīgi un drošsirdīgi aizstāvēt apvienotās Eiropas demokrātiskās vērtības un Latvijas nacionālās intereses t. s. starptautiskajā arēnā.

Cita vidū Pabriks publiski pauda vēlmi pārvērst Okupācijas muzeju politiskās izglītības namā, kurā apgaismot vienaldzīgos nezinīšus Rietumus un skolot grēkus nenožēlojošos Austrumus. Bez diplomātiskās etiķetes aiztures, bet zem Eiropas Savienības (ES) politiskā «jumta» ministrs paģērēja oficiālās Maskavas skaidrojumus par Beslanas traģēdijas iemesliem (demarša zemteksts nepārprotams — slaktiņā vainojama Krievijas oficiālā politika, šī impēriskā nevēlēšanās sākt sarunas ar «mērenajiem» čečenu separātistiem). Pēcāk Pabriks demonstrēja arīdzan Šarla Taleirana cienīgu izmanību, Ņujorkā spiežot roku Sergejam Lavrovam un piedāvājot Krievijas kolēģim paviesoties Latvijā, lai pēdējais savām acīm redzētu, ka šeit viņa tautas brāļus un māsas diskriminē atbilstoši ES pieņemtajiem tiesībaktiem un cilvēktiesību standartiem.

Tāpat ministrs nav norobežojies no sabiedrisko izpalīgu plāniem tērēt Ārlietu ministrijas finanšu resursus, lai pastarpināti veicinātu Aleksandra Lukašenko, šī pēdējā «Eiropas diktatora», drīzāku gāšanu. Savā retorikā Pabriks pašapliecinājies kā konsekvents «demokrātijas eksportētājs» uz Baltkrieviju. Viņa rosības dēļ nu satraucies vietējais tranzītbizness — kā nekā ministra agresijā cietusī kaimiņvalsts var meklēt citus ceļus savu preču eksportam. Ciniķis teiks, ka viņam vienaldzīga Lukašenko leģitimitāte un iespējamais trešais pilnvaru termiņš, turklāt merkantili aprādīs — ja Pabriks kā valstsvīrs un agresīvs ministrs domātu par mūsu ilglaicīgajām interesēm, viņš visupirms strikti paģērētu, lai oficiālā Minska skaidro Latvijas pusei savus plānus Daugavas augštecē celt veselu, iespējams, ekoloģiski postošu spēkstaciju kaskādi.

Tiesa, var minēt daudzas jomas, kurās Pabriks nav paguvis dot savu Latvijas ministra cienīgu artavu kopējās ES politikas īstenošanā. Vēl un vēl vajadzēs piepūlēties, lai ar garaspēku novērstu etniskās tīrīšanas (kazi — genocīdu!) Sudānā. Iespējams arī (kā latviešu izcelsmes zviedru ministrei Lailai Freivalds) paviesoties Palestīnā un paspiest roku krietnajam prezidentam Jasiram Arafatam. Bet, stāvot pie Raudu mūra, nosodīt Izraēlas celto drošības mūri Apsolītajā zemē kā šķērsli ceļā uz taisnīgu un ilglaicīgu mieru Tuvajos Austrumos. Tāpat pēdējais laiks atbalstīt ES humāno vēlmi «jauno kaimiņattiecību» kontekstā, publiski paziņojot par Latvijas valdības gatavību uzņemt un samīļot dievzemītē čečenu bēgļus, šīs «Kaukāza izcelsmes personas», kā politisko vajāšanu upurus.

Ja ministra kungs vēlas, viņš spēj būt arī dozēti politkorekts. Šonedēļ Pabriks publiski nosodījis un lūdzis tiesībsargājošās iestādes izvērtēt organizācijas «Nacionālā spēka savienība» pēdējo akciju. Proti, šī latvju patriotu kopa izdevusi un sākusi izplatīt izcilajam lidotājam («latviešu Lindbergs!», «Gambijas apceļotājs») un kara noziedzniekam («Arāja žipčiks!», «žīdu šāvējs») Herbertam Cukuram veltītu aploksni. (Drošības policija pēc modrā Pabrika «signāla» sākusi pārbaudi. Bet ko Latvijā spēj Drošības policija — ne «Cionas gudro protokolu» drukasdarbus pārtraukt, ne «Delnas» telefona sarunas noklausīt…) Veica ministrs šo agresīvo propagandas uzlidojumu savulaik MOSSAD tālajā Urugvajā likvidētā pilota Cukura piemiņas nesavtīgajiem iemūžinātājiem tādā kamerstilā, klusināti — iespējams, negribēja aizskart dažos tautiešos dzīvelīgās «sadzīves antisemītisma» jūtas. Pagātnes kataklizmu spridzeklis jau bīstams, ministrs kā sapieris dažkārt kļūdās vienu reizi karjerā — atcerēsimies «karstasinīgos igauņu puišus» un asaru gāzi pie igauņu SS leģiona pieminekļa šoruden…

Taču pasaulei ministra reakcija nodemonstrēta — lai starptautiskās ebreju organizācijas, visi šie simoni vīzentāli un efraimi zūrofi, «lielie brāļi» ASV Valsts departamentā, Izraēlas valsts, Holivudas producenti un starptautisko mediju diriģenti, daudzskaitlīgie ebreju lobiji, potenciālie naudas donori un investori atkal pārliecinās, ka Latvijas valsts kritiski spēj izvērtēt vēsturi un nosodīt holokausta noziegumus. Un nevietā diletantiem apšaubīt Pabrika ārpolitikas stilu, kuru likumsakarīgi rafinētu darītu diskrētā kuluāru dimensijā slēpts vēriens un jaunu ideju piedāvājums. Asociētā profesora un politiķa praktiķa spēkos dot padomu arīdzan dižajam Latvijas sabiedrotajam Džordžam Bušam junioram — kā prezidenta vēlēšanas uzvarēt un Irākas karu godam pabeigt. Jautājums — vai misters Bušs zina, ka ir kaut kur pasaulē tāds agresīvs ministrs. Un otrs jautājums pozitīvas atbildes gadījumā — vai misters Bušs ir gana intelektuāls, lai atbilstoši austrumnieku prātulai spētu pamācīties pat no citas gudrības pakāpes cilvēka.