Aivars Tarvids: Balzaka vecuma dzemdētāji

Pirmdiena, 20. septembris (2004) 07:24

Kupli apmeklētā saietā Mazajā ģildē grupa Latvijas politikas censoņu sestdien nodibināja kārtējo partiju valstī, tā atbilstoši daudzpartiju demokrātiskās sistēmas spēles noteikumu prasībām praktiski iezīmējot jaunu ciklu cīņā par varu un nacionālo bagātību pārdali valstī.

Nosaukumā partijas tēvi dibinātāji, neliekoties manīt autortiesības un nekautrējoties no izdomas nabadzības, ekspluatē jau Otrajā republikā ierastu un ļaužu uztverē padilušu jēdzienu. Latvijas vēlētājiem kārtējo vita nova sola jaundibinātā partija «Jaunā politika», tā turpinot Šlesera un Repšes kungu dibināto politisko organizāciju (JP un JL) tik cerīgi pretenzciozo idejisko uzstādījumu.

Šī kārtējā politiskā projekta «motors» un nu jau oficiāls līderis ir galvaspilsētas vicemērs Dolgopolova kungs, kas aģitē par veselīgu kompromisu starp dažādu sociālo un etnisko grupu Latvijas iedzīvotājiem. Partijas dibināšanas sociālekonomiskais fons valstī patlaban «mālējas» visnotaļ drūms (skandāli ap izglītības reformu, pār trūcīgo galvām brūkošie īres griesti, drīzā veselības aprūpes agonija utt.) un padara daļas vēlētāju vērtējumā jaunas politikas solītāja tēlu visnotaļ optimistiski gaišu.

Dolgopolovs, kas nākotnes politisko lēmumu pieņemšanā iestājas par racionālismu un konstruktīvismu, nenoliedzami pozitīvi vērtēts arī latviešu vidū. Tāds «labais krievs», kas perfekti un nosvērti runā valsts valodā, nedižojas ar varu un mantu, bezkaunīgi nepūš Maskavas stabulē… Vien sestdien pieteiktie «Jaunās politikas» līderi un bīdītāji vairumā ir Latvijas politikas veterāni bez īpašiem nopelniem tēvijas labā. Visu režīmu funkcionārs Čepānis, kreisais aktīvists ar barina iezīmēm Kurdjumovs, arī grupiņa zociķu autsaideru pabiru. Tāds pulciņš rutinētu entuziastu politiskā klimaksa gados, kas nu varītēm dzemdina jaunu partiju…

Protams, kungi gatavi cīņai par Rīgu, vēlas kontrolēt naudas plūsmas un ietekmi metropolē. Cik tur «Jaunās politikas» līderu privāto ambīciju, cik — finanšu donoru uzstādījuma kategoriskuma, rādīs drīzā pašvaldību vēlēšanu kampaņa.

Zīmīgi, ka Rīgu no Spīdolas rokām, vismaz vēlēšanu urnām, jo aktīvi vēlas saņemt arī citi varas tīkotāji. Tā rūdītais politiķis Jurkāns, dzimtās TSP atbalstīts, pēkšņi izšķīries doties karagājienā, kura trofeja būtu mēra amats. Kāda politiskā evolūcija — vīrs, kas privāti sarakstās ar Beikeru un vienīgais no Latvijas politiķiem izpelnījies audiences godu Kremlī pie Putina, nu gatavs kļūt par kārtējo «gādīgo pilsētas saimnieku», rūpēties par Rīgas komunālajiem dienestiem un ierīkot pilsētā rietumu smalkajiem standartiem atbilstošus publiskos WC.

Tikmēr Rātsnama kabinetā alkaini vēlas palikt pašreizējais mērs Bojārs. Pusgadu pirms vēlēšanām viņš sācis savu privāto PR kampaņu, tādā «klibas pīles» centībā izvirzot aizvien jaunus un jaunus gadsimta projektus (transporta reorganizācija, pilsētas decentralizācija, lētu dzīvokļu celtniecības programma u. tml.) un, protams, mēģinot potenciālo vēlētāju zemapziņā nostiprināt ticību, ka nākotnes laimība saistāma tikai un vienīgi ar Latvijas politikas smagsvara Bojāra figūru.

Palicis bez reālās varas, ar identitātes krīzi un politisku apjukumu nokaujas JL. Kā citādi vērtēt Repšes partijas «centrālkomitejas» plānus apspriest politiskā ilgdzīvotāja Berklava kampanellisko ideju — proti, zem latviska karoga ar vienotiem «kaujas saucieniem uz lūpām» apvienot visus nacionālpatriotiskos spēkus valstī. No JL un TB/LNNK līdz Nacionālajai frontei un «Visu Latvijai». Sak', dažkārt vienīgi trakām idejām lemts piepildīties dzīvē, tālab varbūt pienāks latviešiem tie laiki, kad Repše uz sava motocikla «Gardas plintnieces» ievedīs varas gaiteņos. Protams, ar noteikumu, ja Repše spēs pārliecināt vēlētājus, ka viņa nekompetence vai nolaidība nav vainojama nezūdošajā nesmukumā, kad Lavents veikli nobēdzināja Bankas «Baltija» no lētticīgajiem noguldītājiem izkrāptos miljonus. Tā kā cīņa nav vienīgi par naudas atgūšanu vai reputācijas saglabāšanu, konkurenti Repšem patlaban uzspieduši eksistenciālu ķīviņu par politisko izdzīvošanu.

Politisks nemiers un ambīcijas kūsā arī citu pilsoņu prātos. Miljonārs, bijušais privātās augstskolas «Turība» valdes priekšsēdis Birznieks pagājušajā nedēļā gan krievu presē noliedza baumas, ka kopā ar «kooperatoru» Strautiņu un «hokejistu» Koziolu konspiratīvos apstākļos dibinot partiju «Jaunais saimnieks», taču nenoliedza savu vēlmi tieši iesaistīties politikā. Tiesa, Birznieks pieder vīriem, kas apzinās, ka steiga vajadzīga blusu ķeršanā, ne politekonomikā. Katrai topošai partijai jau lemts noteikts grūtniecības ilgums, tālab Birznieka kungs neapgalvo, ka jaunas partijas līdera statusā iesaistīsies vēlēšanu cīņā par varu galvaspilsētā. Bet ieceru viņam netrūkst. Piemēram, saistīt VID darbinieku apmaksu ar virsplāna nodokļu ieņēmumiem, tā nodrošinot īpaši centīgiem valsts kabatas pildītājiem ierēdņiem pat simtos tūkstošos latu lēšamas pilnīgi legālas prēmijas. Vai arī — legalizēt visu politisko partiju finansētājus, oficiāli piešķirot šiem naudasmaisiem tiesības tiešai un atklātai līdzdalībai viņu apmaksāto organizāciju politiskās stratēģijas izstrādē.

Tā ka varas instinkts Latvijas politiķos patlaban spēcīgāks par drīzā veļu laika gurdenumu vai ziemas miega kārdinājumu. Vienīgi jaušams jaunas ģenerācijas politiķu trūkums, neredz pagaidām ideālistus, kas gatavi 21. gadsimta Latvijā pārliecinoši adaptēt un lokalizēt pārlaicīgas idejas (no sociāldemokrātijas līdz liberālismam).

Pēdējais vērienīgais mēģinājums masveidā iedabūt nacionālajā politikā «jaunas sejas» bija «Jaunais laiks», kas patlaban pārvērties amorfā sava līdera fanu klubā. Daļa piekritēju top fanātiskāki līdera atbalstā, daļa pēc politikā pavadītajiem gadiem nav zaudējuši bērnišķīgo spēju kaunēties, un sarkt par Repšes kunga izdarībām vajag bieži jo bieži. Pārliecināmies, cik politika ir netīra, kā kalpošana tautai sasmērē pat kulturālus cilvēkus. Vieni iekāpj mēslos, citiem (citām) mēsli jau nonākuši uz mēles.