Aivars Tarvids: Dudajevs forever

Ceturtdiena, 16. septembris (2004) 00:01

Trešdien Rīgas Domes Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komiteja noraidīja vicemēra Sergeja Dolgopolova vadītās frakcijas «Cita politika» priekšlikumu pārdēvēt Džohara Dudajeva gatvi galvaspilsētā.

Malači domnieki — nepakļāvās Maskavas spiedienam, pierādīja «Rīgas tēvu» mugurkaula latvisko stingrību. Piedevām lēmēji savai rīcībai prata formulēt ideoloģisko bāzi.

Tā deputāts Pauls Putniņš pasludināja (ja ticam LETAs atreferējuma precizitātei), ka pārdēvēšanas priekšlikums vērtējams kā «rasisms un vēršanās pret čečenu tautu». Šis dramaturgs un politiķis kā atklāsmi arī pasludināja, ka nelaiķis ģenerālis «Dudajevs nekādi nav saistīts ar nesenajiem terora aktiem Krievijā». Savukārt domniece un tautas garamantu sargātāja Helmī Stalte norādīja, ka «Dudajeva personība vērtējama pozitīvi». Komisijas priekšsēdis Dainis Īvāns rezumēja domnieku vairuma viedokli, atzīstot, ka «neredz pamatojumu Dudajeva gatves pārdēvēšanai».

Dudajeva vietējo politisko fanu argumenti sen zināmi — dižs brīvības cīnītājs, pirmais «neatkarīgās Ičkērijas» prezidents, Krievijas specdienestu pastrādātās politiskās slepkavības upuris. Piedevām — komunistu laikos bijis Tērbatas kara komendants, kurš simpatizējis igauņu neatkarības centieniem un neesot kaimiņzemē pieļāvis Maskavas organizētu asinsizliešanu.

Vietā piezīmēt — ja Dudajevam nopelni Igaunijas valstiskās neatkarības atjaunošanā, igauņi, protams, politiski un morāli tiesīgi gan iekārtot ģenerālim veltītu muzeju, gan sliet viņa statuju granītā vai bronzā. Starp citu, arī pašreizējais pašpasludinātās Ičkērijas līderis Aslans Mashadovs saistīts ar Baltiju. Šis padarmijas pulkvedis piedalījies asiņainajos Viļņas 1991. gada 13. janvāra notikumos (ne jau kā pārbēdzējs «Sajūža» rindās).

Skaidrs, savulaik Kosmonautikas gatve pārtapa Dudajeva gatvē, jo LNNK un līdzdomātāju kontrolētā Rīgas Dome vēlējās ieriebt oficiālajai Maskavai. Pēcāk Krievijas autonomija Čečenija vairākus gadus de facto pastāvēja kā neatkarīga Ičkērija ārpus impēriskā «tautu cietuma». Tās brīvestība gan nozīmēja bandītisku režīmu ar šariāta tiesas vainagotu oficiālo ideoloģiju un masveida krimināliem rūpaliem. Tā kā aicināt brīvlaist nabaga čečenus, šķiet, nevietā — viņiem bija šī vēsturiskā iespēja dzīvot atbilstoši savām vēlmēm. Par to izpausmēm jēga pavaicāt Kaukāzā nolaupītajiem Latvijas tiltu būvētājiem. Tavu nelaimi, pieci britu telekomunikāciju inženieri gan neatbildēs zinātkārajiem — viņiem Ičkērijā temperamentīgie kalnieši nogrieza galvas.

Bet oficiāls atbalsts čečenu neatkarībai nav vienkārši bezkaunīga iejaukšanās Krievijas iekšējās lietās (Maskavas pašsaprotamā vērtējumā), bet starpvalstu līgumu juridisks pārkāpums (brūkot Padomijai, abas mūsu valstis atzina savu suverenitāti pastāvošajās robežās).

Neba Latvijai vai ES vīzdegunīgi pamācīt Krieviju kārtot Čečenijas problēmu no saviem demokrātijas un eiropeiskuma augstumiem (daudz, piemēram, ES nokārtojusi Balkānos?). Arī spriedelēšana par prezidentu Borisa Jeļcina un Vladimira Putina vainu un atbildību konkrētajos Kaukāza karos (kā trešdien vēstīja mūsu eirodeputāte Inese Vaidere no EP kanceles) vai sazvērestības teoriju kombinēšanā (Putins lika spridzināt mājas Maskavā, lai nāktu pie varas u. tml.) riskē ātri pārvērsties maziskā tīksmē par Latvijas tradicionālās un neoficiālās ienaidnieces Krievijas traģēdiju. Vai draud ievazāt faktisku dubultmorāli kara darbības un kara noziegumu vērtēšanā (amerikāņu zaldātu brutalitāte Abugraibas cietumā nav humānāka par krievu zaldātu izrīcībām Čečenijas filtrācijas nometnēs). Labāk atzīt, ka patlaban Krievija nomokās permanentā konfliktā, kuram atrisinājuma nav (vienalga, rīt Kremlī turpinās sēdēt autoritārais Putins, vai šo «čekistu» parīt nomainīs akadēmiķa Andreja Saharova kalibra humānists). Vai padomāt par 21. gadsimta lāsta terorisma ģenēzi (bin Ladenu «izauklēja» amerikāņu, bet Basajevu — krievu specdienesti).

Politiski un morāli pašsaprotami, ka Latvijas valsts humānos nolūkos gatava «Vaivaros» rehabilitēt Beslanas elles priekškambarī izdzīvojušos bērnus, slavējami, ka Latvijas mūziķi īpašā koncertā šonedēļ vāks ziedojumus terora upuru atbalstam. Tikmēr jautājums par Dudajeva gatvi nav jautājums par šīs konkrētās vēsturiskās personas līdzvainību terorismā, par rasistisku attieksmi pret čečeniem. Vairumam krievu gan Krievijā, gan Latvijā Dudajevs simbolizē terorismu un visa Čečenijas konflikta nepārejošo, agresīvo vājprātu — un velti šo kolektīvo uztveri mazināt ar formālas loģikas šķietamo visspēcību. Starp citu, atrodas arī latvieši, kuri nevadās no pseidopatriotiska principa — Krievijas ienaidnieks, lūk, automātiski ir mans draugs…

Savulaik latvieši dziesmu svētku cienīgā korī protestēja pret Pētera Lielā pieminekļa kā impērisko ambīciju bronzas atlējuma augšāmcelšanu Rīgā. Bet krievu cilvēks jau makten pacietīgs — Latvijā notiekošās integrācijas apstākļos valdošais režīms viņu vis nepazemo ar monumentālu «vara jātnieka» figūru, bet bāž acīs nieka ielas nosaukuma plāksnīti kādā Rīgas guļamrajonā.

Grūti atrast dzīvus Pētera Lielā karapūļu tagadējās Latvijas teritorijā pastrādāto varmācību upurus un aculieciniekus. Tikmēr tālā Krievijas morgā joprojām anonīmi asiņaini gaļas gabali gaida DNS analīžu rezultātus, lai noskaidrotos to bērnu vārdi, kuri dzīvajiem vēl rakstāmi uz kapu plāksnēm.