Aivars Tarvids: Odze azotē

Otrdiena, 14. septembris (2004) 07:39

Formāli radies iemesls gandarījumam — krievu dumpis dievzemītē apsīcis. Ielu grautiņu un kautiņu 1. septembrī nebija. Bet protesti pret izglītības reformu it kā noklusuši. Arī krievvalodīgo mēģinājumi dzemdināt spēcīgu jumtorganizāciju kā ideoloģisku un politisku alternatīvu pastāvošajam režīmam beigušies ar banālu amatu dalīšanas skandālu.

Patriotiem piemērots brīdis paģērēt, lai integrācijas vai piespiešanas process valstī turpinās, lai izglītības reforma īstenojas nepielūdzama savā nolemtībā, lai katrs latvietis ik dienu, ik stundu gatavs dot pretsparu agresoru tīkojumiem, proti, konsekventi sadzīvē un publiskajā telpā runā vienīgi dzimtajā (valsts) valodā. Padzirdot, ka plaši reklamētais politiskais badastreiks tuvojas finālam un protestētāji, savu prasību izpildi nepanākuši, teju teju no boržoma kūres pāries uz kefīra diētu, iespējams līksmot un gavilēt. Politkorektās Latvijas valsts azotē sildītais lielkrievu šovinisma čūskulēns izrādījies kusls, vēl neliels nacionālās vienotības spriegojums un latviešu mugurkaula apliecinājums, un šā rāpuļa zobi, kuru inde plūstin plūst no personām ar nekrieviskiem uzvārdiem, būs izlūzuši un mūžam neataugs.

Protams, var uzteikt Induļa Emša valdību (to pašu, kura kalpojot Maskavas interesēm) par stingrību. Gaisa jaucējs un ietekmes aģents Kazakovs laimīgi deportēts uz vēsturisko dzimteni. Mūsu ministri pierādīja, ka viņu humānisms ļauj cilvēkiem netraucēti Latvijā badoties, neliedzot viņiem mocekļu nāves politisko orgasmu. Otru valsts valodu Latvijā ieviest netaisās pat «gļēvais Emsis», bet pilsonības iegūšana (ar izrietošajām tiesībām un pienākumiem) Latvijā ir gana liberāla, tālab pasīvo vēlēšanu tiesību piešķiršana nepilsoņiem valstī nav aktuāla.

Piedevām viltīgā mazākuma valdība, turpinot deklarēto dialogu ar nelatviešiem, sacer (lai arī TP un JL formāli iebilst) vēl vienu likumu par nacionālo minoritāšu skolām, kurš perspektīvā varētu it kā kušināt etnisko spriedzi Latvijā. Cita vidū TV translē cerīgi sentimentālu sižetu — ASV vēstniecības drošināts, «Parekss bankas» saimnieks Kargina kungs apmaksā latviešu valodas skolotāju izglītošanu, piedevām pats baņķieris auditorijas priekšā runā latviešu mēlē. Ja Kargina naudai pieskaitām Latvijas olimpiešu sudrabu, gluži vai jāsaka — Latvijā tuvojas saskaņa un starpnacionālo attiecību idille, bet divkopienu valsts perspektīva izrādās vienīgi bubulis, fantoms, kuru savtīgām rotaļām izmanto politiķi…

Naivi domāt, ka 2004. gadā iespējama reāli visus krievus vienojoša organizācija (kā savulaik latviešiem Tautas fronte) — pārāk dažādi (mantiski, intelektuāli utt.) viņi dzīvo Latvijā, un izglītības reformas kairinājums, šķiet, izrādījies nepietiekams, lai krievvalodīgo tūkstoši kāptu uz barikādēm, spētu vienoti un iedarbīgi iestāties par savām tiesībām (viņu izpratnē).

Tikmēr neatkarīgās Latvijas 13 gadu pieredze ļauj izdarīt zināmus secinājumus par atšķirībām starp latviešu un nelatviešu vairumu, kuras nav likvidētas, kazi, aizvien padziļinājušās. Atšķirības ir politisko diletantu un provokatoru veicinātas, arī mentālas, vēsturiskās pieredzes un vēsturisko stereotipu diktētas, iespējams, gluži vai nācijas ģenētiskajā kodā ierakstītas.

Katrs vērotājs var nosaukt iezīmes, kuras uzskatāmi pierāda šīs latviešiem/nelatviešiem principiālās pretišķības, labākajā gadījumā — atšķirīgos skatījumus. Piemēra pēc. Liktenīgie datumi — 14./22. jūnijs. Absolūts varonības pierādījums — leģionāri/sarkanarmieši. Okupācija — traģisks fakts/politiska manipulācija. Nostaļģija — ulmaņlaiki/padomija. Ārējais ienaidnieks — Krievija/NATO. Drošības garants — NATO/Krievija. Čečeni — brīvības cīnītāji/teroristi. VVF — pārlaicīga personība/Kanādas pensionāre.

Uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt. Protams, zināmas korekcijas šajos stereotipos nosaka izglītības un audzināšanas līmenis. Īstie letiņi krievus ierasti zākā par utainiem pasaules klaidoņiem… Krievu šovinistiem latvieši pašsaprotami ir fašistu tauta, kura runā suņu valodā. Atšķirības uzrāda arī tolerantākie laikabiedri. Eiropieši latvieši smīkņā par krievu pašpasludināto dvēseliskumu, īpašo ceļu un sūtību, Maskavu kā trešo Romu. Savukārt nacionālās kultūras vērtību apgrūtinātie krievu inteliģenti atļaujas izbaudīt pārākumu, apcerot dažu miljonu latviešu pienesumu visas cilvēces garamantu krātuvē vai arī dziesmu svētku fetišu.

No šejienes izriet abu pretējo pušu uzstādījums kompromisam. Latvieši vēlas, lai krievi nolūdzas par lielinieku noziegumiem un latviskajā Latvijā pat seksuālos sapņus izdzīvo valsts valodā. Krieviem, protams, vajadzīga otra valsts valoda vismaz austrumu pagastos un pašsaprotams bezvīzu režīms ar dižo austrumu kaimiņu.

Naivi cerēt, ka vietējie deokupatori un dekolonizatori panāks represīvu civilokupantu repatriāciju, NATO vai Vašingtona viņiem apmaksās dzelzceļa biļeti pāri Zilupei vai prezidents Putins spēs saūjināt tautiešus atgriezties mājās — māmuļā Krievzemē. Pagaidām Latvijas valsts birokrātiskiem, administratīviem, demagoģiskiem līdzekļiem mēģina absorbēt teju miljonu nelatviešu. Šā procesa reālie ieguvumi — abpusēja nepatika vai neuzticība latviešu un latvijiešu prātu zemdegās, latviešu valodas nerrošana un cūkošana laikā, kad pedagoģiskajās metodēs aplamā izglītības reforma pārtop politiskajā realitātē.

Latvija ir hroniski slima — no šīs apgrūtinošās kaites gan parasti nemirst. Tā vienīgi vairākām paaudzēm gandē ikdienas eksistenci. Vienīgais mierinājums — kopējā materiālās labklājības izaugsme nākotnē apārstēs šo neiecietības un nesaprašanās sindromu, likvidēs tā akūtākās izpausmes, būs efektīvs profilaktisks līdzeklis pret klajas agresijas pašnāvnieciskajām lēkmēm.