Aivars Tarvids: Blondīne pret bruneti

Trešdiena, 4. augusts (2004) 17:48

Ministru prezidents Indulis Emsis nominēja Saeimas priekšsēdi Ingrīdu Ūdri kā nākamo EK komisāri. Jādomā, šo vienpersonisko lēmumu valdības vadītājs saskaņojis audiencē pie «visas Eiropas premjera» Žozē Manuela Durau Barrozu.

Emša kunga izšķiršanās (kritiķi teic — izkalpošanās ZZS finanšu donoriem un partijas marionešu neredzamajiem dancinātājiem) dažādojusi dzīvi bula laika Latvijā. Emsim tiek inkriminēti visāda smaguma politiskie un morālie grēki. Gļēvs cilvēciņš, kuram premjera kurpes «dažus numurus par lielu», atjaunotās Latvijas topošais Kirhenšteins — vērtējumu uzskaitījumu iespējams turpināt. Ciniķi tikmēr kalkulē, cik izmanīgs galarezultātā būs Emsis, par šo lēmumu ar kompromisiem varas pārdalē atpērkoties no TP līderu un Šlesera kunga publiskajiem un aizkulišu pārmetumiem, tā neitralizējot draudošo koalīcijas partneru pretdarbību un saglabājot sevi premjera amatā.

Īpašas uzslavas vērti, protams, nacionāla kalibra panikas cēlāji, kuri Tālavas taurētāju degsmē brīdina, ka Emša rīcība nozīmējot rafinēta Maskavas plāna bezierunu izpildi, proti, Maskavas ietekmes aģentes iedabūšanu visaugstākajos Briseles varas gaiteņos. Tāda, lūk, sazvērestības teorija, kazi, arī kolektīvā lielummānijā pārvērtēta Latvijas nozīme ģeopolitiskajās intrigās.

Tikmēr daļa publikas sliecīga visu notiekošo vērtēt kā nacionālu drāmu, šajās dienās izbaudot kolektīvu politisku katarsi, vismaz orgasmu. Patīk tautai līdzšinējā EK komisāra «ēna» Sandra Kalniete, patīk… Tālab premjera Emša lēmumam tiek piedēvēta eksistenciāla nozīmība. Diktatoriska nerēķināšanās ar sabiedrības viedokli. Labā cīņa ar ļauno. Diena pret nakti. Gaisma pret tumsu. Brunete pret blondīni… Tiek apšaubīta gan Ūdres nominēšanas procedūra, gan šīs kundzes kvalifikācijas atbilstība EK komisāra posteņa prasībām. Vēl joprojām tiek tiražēts absurdais apgalvojums, ka nemākule Ūdre, lūk, neaizstāvēšot Latvijas intereses Briselē. It kā EK komisāra birokrātiskā un politiskā sūtība būtu lobēt konkrētas nacionālās valsts egoistiskās vajadzības, ne domāt un rīkoties visas savienības virsuzdevumu labā…

Līdzšinējā «ēna» nu ieguvusi mocekles un cietējas piepildījumu. Šķiet, latviešiem nebūs tā laime uzzināt, cik labi viņi dzīvotu, ja Briseles kabinetā sēdētu labā Kalnietes kundze. Pieviltajās cerībās piemirsies, cik voluntāri vai vienpersoniski Kalnieti uz EK deleģēja par amata mantinieka komisāres izvēles stilu šobrīd «šokētais» ekspremjers Einars Repše. Negribas arī nestundā atcerēties faktus, kuri daiļo Kalnietes kundzes it kā ideālo valstisko tēlu. Vēstnieces kapacitātē viņa Parīzē rīkoja mākslas izstādes, bet galīgi novārtā pameta starpvalstu ekonomiskos kontaktus. Kā ārlietu ministre plintnieces fanātiskā kaismē atbalstīja Latvijas bezierunu iesaistīšanos Irākas karā. Kundze kā formāli bezpartejiska ministre piedalījās «Jaunā laika» eiroparlamenta vēlēšanu kampaņas akcijās. Bet premjera lēmums šķiet galīgs, un Kalniete nu atrodas pašas piesauktajās krustcelēs — atgriezties diplomātiskajā dienestā, sākt akadēmisko karjeru, vai mesties politikā, mēģinot padarīt tās «taisīšanu» morālāku. Kazi, nākamo Saeimas vēlēšanu JL listē viņai tiks atvēlēts otrais numurs.

Kopš pagājušajā nedēļā atklātībā nonāca versija, ka Ministru prezidents (trešā amatpersona valstī) varētu piedāvāt Saeimas priekšsēdētājas (otrā amatpersona valstī) kandidatūru EK amatam, Latvijā sākās nacionālais čempionāts (pareizāk — tā fināls) Ūdres kundzes blamēšanā, ķengāšanā un zākāšanā. Sacensoņi uzrāda cieņas vērtu bezkaunību, rupjību un bābiskumu. Viņi histēriski izpaužas gan privātajā telpā, gan nacionālas nozīmes mediju pārklātajā Latvijas informatīvajā telpā. Ūdrei tiek atgādināti vai visi teorētiski iespējamie pārkāpumi, piedēvētas ļaunas domas un zemiski nolūki. Baltais zirgs ZZS reklāmā, viņas godīgais acu skats un eiroskeptiskā rūpe par latvju zemniekiem. Politekonomiskā lūrēšana Maskavas virzienā. ZZS «kreiso» ziedojumu šmuce. Amatu, slavas un šampanieša negausīgā kāre. Un, protams, protams, — Ūdres dēmoniskā stiliste, kura ar fēnu un laku koferī pavada prominento dāmu viņas dārgajās un eksotiskajās ārvalstu vizītēs. Nežēlīgi tie letiņi, viņu uztverē Ūdre lēkā «čipendeilu» koncertā, kamēr Kalnietes pēdas aizvien salst Sibīrijas sniegos. Rodas iespaids, dotu šiem kolektīvajiem pēlējiem vaļu, kungiem un dāmām roka nedrebētu, un Ūdre tiktu lemta siekstai, kauna stabam, vismaz giljotīnai. Ja publisks prastums spētu nogalināt, Ūdre patlaban gulētu uz ledus…

Joprojām nav objektīva atzinuma, kādēļ Ūdre neder augstajam amatam un viņas debija Briseles apritē var kompromitēt valsti (līdz pat topošās komisāres kaunpilnai izbalsošanai EP). Nav arī objektīva atzinuma, kādēļ tieši Ūdre būs īstais «mūsu cilvēks Briselē» (Barrozo paģērētā dzimumpazīme nav arguments). Traģikomiski, bet matu krāsa paliek kā gara spēju galvenais pierādījums strīdā.

Var pabrīnīties (vai lieku reizi pārliecināties), cik nejēdzīgi varas struktūras tērē līdzekļus PR speciālistu algošanai. Publika joprojām dzīvo postsociālistiskā provincē, saglabājot šīs eksistences formas stiķus un niķus. Svarīga EK amata dalīšana pārvēršas komunālā «ķēķa» skandālā, kur katram no strīdā iesaistītajiem sievišķiem sava atbalsta kompānija.

Mentalitāte izrādās noturīga, tradīciju vara nepārvarama, bet mitoloģiskā pasaules uztvere tiek lāpīta un cementēta ar politisko rutīnu. Visa rezultātā sabiedriskās attiecības zīmē tautiešu prātos pašsaprotamu ainu, kad Latvijas pagastvecis kā lūdzējs ceļo pie galvenā Briseles «mērnieka» ar pazemību domās un tautiskiem sieviešu brunčiem padusē.