Aivars Tarvids: Demokrātijas eksports

Piektdiena, 30. jūlijs (2004) 07:24

Baltkrievija indē Latviju ar nekvalitatīviem medikamentiem. Latvija dziedē Baltkrieviju ar bažām par demokrātijas stāvokli šajā valstī. Tāda, lūk, kaimiņu būšana Eiropā.

Ārlietu ministrs Artis Pabriks vēl nebija iedzīvojies dienesta kabinetā, bet viņa vadītais resors jau pauda bažas par oficiālās Minskas pieļautajiem biedrošanās un vārda brīvības pārkāpumiem, kad 21. jūlijā publisku kāvienu saņēma pret Aleksandra Lukašenko režīmu piketējošie citādi domājošie. Dalība Eiropas Savienībā (ES) uzliek Latvijas valstij pienākumu — nosodīt un kaunināt «pēdējo Eiropas diktatoru». Ministrs šo principu cenšas ievērot no pirmās darba dienas. Prasībām jābūt augstām — ja Latvijā ar stekiem negaiņā krievvalodīgos «štābistus», arī Baltkrievijā jāprasa varasiestāžu iecietība pret Lukašenko oponentiem…

Pagaidām gan Latvijas amatpersonas dievojas, ka Baltkrievijas demokrātiskā opozīcija no valsts saņem ne materiālu, bet morālu atbalstu. Tikmēr Sorosa fonda (starp citu, šī struktūra Gruzijā finansēja «rožu revolūciju», maksā algu prezidentam Mihailam Saakašvili un viņa «komandai») stutētā organizācija «Atklātā Baltkrievija» sola demokrātijas eksportu Piedrujas virzienā. Jācer, politisko misionārismu nodrošinās ne valsts budžeta (kaut pastarpinātā veidā), bet aizjūras filantropu nauda. Pretējā gadījumā (šādu iespēju ceturtdien pieļāvis rosīgais eiropeisko vērtību komivojažieris Pabriks) ātri iespējams pārkāpt gaisīgo robežu, viņpus kurai atbalstu demokrātijai vajadzēs kvalificēt kā «graujošu darbību» vai «iejaukšanos citas valsts iekšējās lietās». (Varbūt organizēsim Latvijā ne vien «Atvērto avīzi», bet arī līdzīga nosaukuma raidītāju pēc brīvestības izslāpušajiem baltkrieviem; apčubināsim politemigrantus; skolosim profesionālos revolucionārus; ziedosim Lukašenko totalitārisma graušanai viņnedēļ policijas konfiscēto viltoto dolāru kaudzi?)

Bažīties par stāvokli Lukašenko pārvaldītajā Baltkrievijā (arī par etniskajām tīrīšanām Sudānā) patlaban mūsu ārpolitiskās līnijas vilcējiem un īstenotājiem šķiet stratēģiski, vismaz taktiski gana pragmatiski — bez lieka riska kā pilntiesīgi biedri nu darbojamies vienotās Eiropas klubiņā, demonstrējam standartu izpratni un esam iniciatīvas bagāti… Turklāt esam politiski slīpēti, jo iztiekam bez liekiem riskiem un apdraudējumiem — nepaužam jau, piemēram, «oficiālas bažas» par sistemātiskiem cilvēktiesību pārkāpumiem Čečenijā, par preses brīvību Krievijā, par «Jukos» lietu utt. Prezidents Lukašenko izrādās piemērots «boksa bumbieris», lai pierādītu, ka demokrātijai Latvijā ir «dūres», valsts grib un spēj aizstāvēt eiropeiskas vērtības (rēķinoties, ka allaž iespējams patvērums zem ES un ASV «brunčiem»).

Latvija gatava vārdos pažēlot totalitārisma upurus, vienlaikus uzstājot darbos saņemt mocekles statusu par pagātnes pārestībām. Ar saukli par komunisma seku nosodīšanu mūsu nacionāli domājošie politiķi šovasar aizmaršēja uz Eiropas Parlamentu. Bet grupa Saeimas deputātu šonedēļ sagatavojusi kārtējās deklarācijas projektu ar «komunistiskā totalitārisma» un «PSRS okupācijas noziegumu» bezkompromisa nosodījumu dokumentā.

Lai censoņiem veicas viņu morāli politiskajā misijā. Vien naivi domāt, ka iespējams eiropiešu miljonus, vismaz viņu tautas priekšstāvjus, izvadāt virtuālajā ekskursijā pa Okupācijas muzeju, lai šaušalu apskaidrotie laikabiedri birdinātu asaras par latviešu sāpi un bez noilguma vajātu noziedzniekus. Eiropieši ir vienaldzīgi, apguruši no savām problēmām un komforta (nav ļaunuma bez labuma — vienaldzību bauda arī Ždanokas kundzes tipa «cilvēktiesību aizstāvji»).

Var puslīdz droši apgalvot, «komunisma seku» nosodīšanas misija Eiroparlamentā labākajā gadījumā pārvērtīsies politiskajās rotaļās un manipulācijās, ne patiesības apjaušanā vai grēku nožēlā. Tā šonedēļ Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) lēma, ka Lietuvas valsts, nosakot profesiju aizliegumus bijušajiem KGB virsniekiem, pārkāpusi šo veterānu cilvēktiesības. Laiks rādīs, vai šis ECT verdikts kļūs par juridisku precedentu un «nesaprastā» Latvija atkal tiks vazāta pa Eiropas tiesām. Nevietā gan cerēt, ka ECT taisnību tik mīlošos soģus varētu ietekmēt fakts, ka pēdējie lasījuši vai izlasīs «Lielo teroru», «Gulaga arhipelāgu» vai «Balles kurpēs uz Sibīriju».

Tikai neklājas paštaisni kaunināt šos «aklos» un «kurlos» svešiniekus un nelabojamos nezinīšus Rietumos, kam vienaldzīgas, vēl vairāk — morāli apgrūtinošas un politiski alerģiskas latviešu pagātnes mocības, kuras guvušas tradicionālu turpinājumu šodienas fobijās un mazvērtības kompleksos. Pirms nosodīt (ar Jaltu un leģionāru izdošanu sākot, ar okupācijas fakta neatzīšanu ANO līmenī beidzot), labāk apdomāt, vai paši esam uzņēmīgi pret citām nacionālajām traģēdijām un pārdzīvojumiem. Vai spējam just līdzi dažādu pērnā gadsimta kataklizmu upuriem un cietējām tautām? Piemēram, domāt par armēņu genocīdu, par Sudetijas vāciešu deportāciju, par Krimas tatāriem, kazakiem, kurdiem, tibetiešiem, khmeriem, par kariem un kariņiem Balkānos, par moru savstarpējiem slaktiņiem Ruandā utt., u. t. jpr. Vai bieži pirms aizmigšanas pieminam Lukašenko it kā nobendētos režīma pretiniekus un pieraudam spilvenu miklu?... Protams, zinām, zinām par holakaustu, un šī informācija daudzos vien provocē agresīvu skaudību, jo ebrejiem, lūk, perfekts savu ciešanu pasaules menedžments…

Jautājums kā allaž par prioritātēm, par vienīgo kreklu pie veselīga egoisma taukiem apaugušās miesas. Lai baltkrievi ievēl Lukašenko uz trešo pilnvaru termiņu, ja šīs tautas vairākums vēlas kolhozu sistēmas un citu sociālisma reliktu saglabāšanu. Galvenais, lai kaimiņi strikti ievērotu tehnoloģiju medikamentu ražošanā, nemēģinātu eksportēt Černobiļas sagandētos tīrumos audzētus lētus tupeņus un neceltu spēkstaciju kaskādi likteņupes Daugavas augštecē.