Aivars Tarvids: Griška gravā

Piektdiena, 16. jūlijs (2004) 07:38

Šovasar atvaļinājumu laikā Latvijā neapsīkst ne lietavas, ne politiskā rosība. Cīņā par naudu un varu nemēdz būt brīvdienu un kluso sezonu.

Partijā «Jaunais laiks» (JL) šonedēļ notika sen prognozētā funkcionāru maiņa ģenerālsekretāra amatā. Plaša profila uzņēmēju un vienu no JL tēviem dibinātājiem Grigoriju Krupņikovu nomainījis patriotiskais klaida latvietis un kādreiz «politiski neitrālais» Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors Uldis Grava.

Šeit iespējams pavīpsnāt par Gravas kungu kā JL nākamā triumfa organizatoru 2005. gada pašvaldību vēlēšanās (pats genseks jau solījis, ka «visas mūsu darbības pamatā jābūt godīgumam un atklātībai»). JL lēmēji, kuri vienbalsīgi un neierobežotā laika termiņā uzticēja Gravas kungam amatu, šķiet, saglabājuši ilūzijas par šā aizjūras politiskā «sivēna maisā» lietderību un spēju «gods kalpot Latvijai».

Tāds omulīgs amerikāņu pensionārs, kurš savulaik gādājis par raidkorporācijas RFE/RL tirgzinībām. Profesionāls letiņš, kurš trimdas organizāciju galvgalī mītnes zemēs vēstījis par okupētās Latvijas sāpi. Klasiska «tukšā muca» sabiedriskās televīzijas ģenerāldirektora amatā, kura atlanta kamieši izrādījās par švakiem, lai stutētu padomiski būvēto Zaķusalas ēku. Tāds rietumnieciskās kategorijās domāt un pamācīt gribošs nesavtīgs censonis, kuram privāti dažkārt grūti nācies slēpt kluso sapni — vadīt saulainas un dziedošas vecumdienas dzimtās Liepājas mēra statusā… Atliek vien vēlēt ģenerālsekretāram Gravam, lai izdotas vest JL kalnup, ne grāvī.

Taču nevajadzētu pārvērtēt Gravas kunga monumentālās figūras nozīmi aktuālajā Latvijas politikā, kur būtiskāka šķiet Krupņikova kunga upurēšana. Formāli pats brīvprātīgais aizgājējs atrunājās, ka nespējot biznesa intereses savienot ar nepieciešamību strādāt pilnu darba dienu partijas labā. Ja atceramies, JL izveides periodā Krupņikovam pietika uzņēmības cīnīties «divās frontēs». Tieši viņam Repšes partija var pateikties par daudzu finanšu donoru piesaisti. Pēc uzvaras Saeimas vēlēšanās nepiepildījās Krupņikova iecere kļūt par otru Meierovicu valsts ārpolitikā. Pret atbildīgā portfeļa uzticēšanu Krupņikovam it kā iebildis «lielais brālis» — Latvijas amerikāņu sabiedrotie. Turklāt cikliski (protams, bez «dzelžainiem» pierādījumiem) aktualizējās runas par Krupņikova čekas ziņotāja nopelniem viņa padomju zinātnieka pagātnē.

Krupņikovu no politisko un, kas zina, ekonomisko konkurentu uzbraucieniem nepasargāja pat JL varas partijas statuss. «Mācītāji» viņam inkriminēja savtīgas intereses JL plānotajā akcijā pārņemt valdības (precīzāk — JL) kontrolē valsts lielās ostas. Savukārt «oranžie» kladzināja par Krupņikova un viņa radagabala kombinācijām ar nodokļiem un valsts pasūtījumiem. Kad šogad principiāls kļuva jautājums par stabilas labējas vairākuma valdības izveidi, kuras pamatbalsti un garanti būtu JL un Tautas partija (TP), pēdējās runasvīrs Gundars Bērziņš no Saeimas tribīnes augstumiem pavēstīja, ka, viņaprāt, neesot iedomājama nacionāla valdība koalīcijā ar «Grišku Krupņikovu». Tieši Krupņikovs (komplektā ar Dr. Auderu) bija noderīgs lokālajos propagandas kariņos — kad «repšisti» piesauca «vecos blēžus pie siles», oponenti viņiem acīs bāza Krupņikova piemēru.

Skaidrs, Krupņikovs bija kavēklis, lai kļūtu iespējama JL (vismaz partijas vairākuma) vienošanās ar TP, pareizāk — pamiers starp abu partiju sponsoriem, izlīgumā ieinteresētajiem ekonomiskajiem grupējumiem. Savukārt nacionāli domājošajai publikai un partiju politiskajiem ierindniekiem tautiskais Grava allaž tuvāks par ebreju Krupņikovu. Letiņu sirdij jau nepavēlēsi — lai kā Krupņikovs (atšķirībā no, piemēram, Jakova Plinera) atbalstīja izglītības reformu, mīļāks viņš nekļuva.

Taču Krupņikova krišana de facto nebija aizkulišu spēlīšu virsuzdevums, bet tikai daļa no politisko kombināciju variantiem šovasar Latvijā. TP jau piedraudējusi, ka tās kandidāta Arta Pabrika neapstiprināšana ārlietu ministra amatā nozīmējot Induļa Emša mazākuma valdības galu. (Slēptā valdības atbalstītāja Tautas saskaņas partija, lūk, apmaiņā pret jāvārdu skolotajam politologam Pabrikam, kas Krieviju publiski saukājis par «marginālu valsti», paģērot — kāda bezkaunība! — Saeimas ārlietu komisijas vadītāja amatu). Apspriešanas vērta arī versija, ka stabilam vairākumam pašreizējā koalīcija teju teju piepirkšot JL «ķēdes vājākos posmus». Tiek minēti, starp citu, «aizgājējam» Krupņikovam simpatizējošie deputāti Māris Gulbis un Linda Mūrniece. Visbeidzot — Latvijas Pirmā partija, kā jau «mācītājiem» pieklājas, īsti jezuītiski gatava deleģēt ekonomikas ministru Juri Lujānu par eirokomisāru Briselē, tādā gadījumā vakanto amatu valdībā atvēlot TP.
Grūti vienlaikus nodarboties ar biznesu un politiku. Varam būt droši — tautas priekšstāvji vēl šovasar atkārtoti pierādīs, cik maldīga vai melīga bijusi šī bijušajam JL ģenerālsekretāram piedēvētā politekonomiskā tēze.