Aivars Tarvids: Dāvana vientuļai sievietei

Ceturtdiena, 8. jūlijs (2004) 00:37

Valdība dziļā slepenībā izšķīrās saglabāt nacionālu stāju, proti, otrdien slēgtā sēdē ministri nolēma pārsūdzēt Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumu kreiso spēku «jumta» organizācijas PCTVL līderes Tatjanas Ždanokas lietā.

Ārlietu ministrijas atbildīgie ierēdņi pasteidzās informēt pilsoņus par cerīgu atkārtotās tiesāšanās juridiski politisko prognozi. Lūk, ECT «šajā jautājumā vēl nav izveidojusies stabila prakse, kā arī spriedums skar nopietnu vēsturisku un politisku jautājumu». Citiem vārdiem, juristi spēs atrast argumentus, lai Eiropas soģi izprastu postpadomju Latvijas specifiku un Ždanokas personā nereabilitētu komunistiskās ideoloģijas vārdā pastrādātus noziegumus.

Pati Latvijas valsts piesmējēja notikumu attīstību komentēja pēc būtības. «Ja Latvija grib otru reizi uzkāpt uz grābekļa, lai viņi to dara,» — tā Ždanoka, šķiet, ar tīri sievišķīgu intuīciju jūtot drīzu naudu savā bankas kontā. Patlaban valstij sūdzībniecei jāsamaksā aptuveni 20 000 eiro, atkārtoti zaudējot, prāvā summa nenovēršami pieaugs. «Balzaka vecuma» sieviete valsts budžetam izrādīsies dārgs prieks — kā pretlikumīgi sazāģētais sarūsējušais zviedru kuģis.

Ždanokas matemātiķes un politiskās aktīvistes prāts izrādījies gana rafinēts, bet uzņēmība fanātiska, lai demokrātisko Latvijas valsti politiski rezultatīvi un finansiāli ienesīgi pazemotu ar demokrātiskajā (un liekulīgajā) Eiropā aprobētiem juridiskiem līdzekļiem. Pateicoties oficiālās varas lempībai, Ždanoka kļuvusi par disidenti un sirdsapziņas mocekli ar Eiropas vārdu un Eiropas tribīni (nu jau eirodeputātes statusā un maizē). Ždanokai bijusi sagādāta glaimojoša bezmaksas politiskā reklāma visos nacionālajos un daudzos ārvalstu medijos. Visbeidzot — šī kundze padarīta par visa latviskā nīdēju simbolu, dēmonisku neatkarības apdraudējuma bubuli brunčos un stabilu sadzīves antisemītisma uzturētāju (līdzās Laventam, Lipmanam un Plineram) daļā latviešos.

Valdība otrdienas sēdē izlēma sākt jaunu sēriju divcīņā ar Ždanoku, tā sakot, iemest nākamo žagaru saišķi viņas politiskās mocekles sārtā. Nav zināms, vai kāds no šiem lēmuma pieņēmējiem valdībā politiski un ar personisko maku atbildēs, ja valsts atkal piedzīvos zaudējumu ECT.

Jautājums — kādas te alternatīvas? Pārliecināt ECT mainīt standartus un izpratni šķiet nereāli (gaudām par «okupācijas sekām» lemts palikt iekšpolitiskajai lietošanai), jo Latvijas oficiālās nostājas propagandas un valsts «tēla veidošanas» resursi ir niecīgi. Var mēģināt lietot pārliecināšanas metodi, piemēram, aizvest «sarkano» Ždanoku uz Okupācijas muzeju, lai viņa pēc ekskursijas atzītu okupācijas faktu un nesapņotu par krievu tanku bučošanu (sak, izglītojām Loskutovu, izglītosim arī Ždanoku). Protams, var rīkoties ar totalitārām metodēm vai, politkorektāk izsakoties, rīkoties nacionālo interešu vārdā. Piemēram, deportēt šo valsts ienaidnieci no Latvijas vai iesēdināt viņu nervu klīnikā ar psihiatrisku diagnozi, kas pasaulei izskaidrotu pacientes fanātismu un uzmācīgās domas. Galēji radikāli būtu uzsūtīt Tatjanai Arkadevnai puisi ar beisbola nūju vai vienkārši kvēlu mīlnieku, lai vardarbīgiem vai freidiskiem līdzekļiem izdzītu kundzei muļķības no galvas.

Par nelaimi, Latvijas valdība izrādījās pārāk gļēva radikālai rīcībai, proti, lai atzītu zaudējumu, samaksātu cietējai ECT piespriesto sāpju naudu, pieciestu viņas politiski marginālos izlēcienus Briselē–Strasbūrā, turklāt (cik politiski nepopulāri, protams) atjaunojot viņai tiesības tikt ievēlētai visu līmeņu pārstāvniecībās. Un paralēli — metodiski rīkoties, lai Eiropas vērtējumā ar korektiem politiskiem līdzekļiem beidzot pataisītu Ždanoku par «politisko līķi».

Taču ne jau valdības politiski tik dāsnā dāvana Ždanokai te galvenais. Vienkārši lieku reizi apstiprinās, ka valdošais režīms nespēj vai nevēlas risināt nacionālos jautājumus Latvijā. Tiek veicināta nelatviešu konsolidācija Latvijas neatkarībai naidīgā rīcībā. Pienāks septembris un izglītības reformas ieviešanas brīdis, kad pierādīsies, vai šis apgalvojums atbilst patiesībai, un Ždanoka veiksmīgi musina kareivīgu krievu pūli masu nepakļaušanās akcijām.