Aivars Tarvids: Ierindnieka nolemtība

Ceturtdiena, 1. jūlijs (2004) 00:40

Šonedēļ oficiālā valsts vara dižojas. Kā ne — pasaulei nu beidzot skaidrs, ka sērdienīte Latvija nav vairs ļaunu varu piesmieta žēlojama lūdzēja, bet līdzvērtīga un cienījama lēmēja NATO dalībvalstu galotņu konferencē. Vaira Vīķe-Freiberga Stambulas samita tribīnē un oficiālajās bildēs bija tik pārliecinoša, tik varoša.

Patiesībā, bez ārējai un iekšējai lietošanai domāta šķietama propagandas efekta un paštīksmināšanās par Latvijas kvalitatīvi jauno statusu mainīgajā un bīstamajā pasaulē, urravām nav vietas.

Stambulā atkal pierādījās — lielvaru gudrajām līderu galvām nav skaidrības un vienprātības, kā atrisināt militāri politiskos konfliktus Irākā un Afganistānā, kā patiesi reāli samazināt islāmistu terora draudus. Latvijai atlika vien apliecināt «atlantisko solidaritāti», iestāties par «kopējām vērtībām» un demonstrēt politiskā ierindnieka bezierunu gatavību dažādām alianses «misijām». Pašmāju pacifisti, kuriem derdzas Rīgas bezierunu paklausība Vašingtonai un latviešu karavīru okupantu statuss Irākā, politiskie pragmatiķi un izolacionisti, kuri allaž brīdinājuši par neuzvaramā Irākas kara riskiem un atbildību Latvijai, kā arī Irākā dislocētā kontingenta karavīru «sievas un draudzenes» var nomierināties vai samierināties — mūsu valsts militārā klātbūtne karadarbības zonā saglabāsies ar izrietošajām varbūtējām letālajām sekām konkrētiem misijas dalībniekiem.

Tikmēr Latvijas kara ministrs Slakteris saietā Stambulā bija gatavs militāri politiskām iniciatīvām. Kazi, lai gandarītu NATO sabiedrotos un nomierinātu nervozos tautiešus, ministra kungs steidza vēstīt, ka Latvija mīļuprāt piedalītos «jaunās un demokrātiskās» Irākas atjaunotās armijas karakalpu, visupirms jau sapieru apmācībā (tā teikt, uzņemsimies skolmeistaru cēlo un vajadzīgo sūtību tālāk no ugunslīnijas). Pagaidām gan nav skaidrs, kur aizsardzības lietās tik lietpratīgais Slakteris labprātāk skolotu nākamos atmīnētājus — tuksneša smiltīs vai Ādažu poligonā. Savulaik Padlatvijā apmācīja arābu jūrniekus, bet atjaunotajā brīvvalstī — sapierus? Ja pieredzēsim šo vēstures rotaļu, tad citai Rīgas priekameitu paaudzei atkal gaidāms temperamentīgu klientu pieplūdums.

Patiesi traģikomiska šķita cita ministra iniciatīva — proti, veicināt militāro sadarbību ar demokrātisko (?) un NATO dalības alcēju Gruziju. Slakteris apņēmies atbalstīt prezidenta Saakašvili režīmu ar rāciju sūtījumu šīs Aizkaukāza valsts zaldātiem (Latvijas progress — mūsu armijā jau atradušies «krāmi», kuriem izdevīgi atvēlēt militāro «humpalu» lomu). Jācer, šīs Latvijas militārās piegādes Gruzijai veicinās tās dumpīgo autonomiju Abhāzijas un Dienvidosetijas atpakaļatgriešanu Tbilisi pakļautībā. Var saprast un izskaidrot Latvijas dalību Irākas karā, bet kālab brīvprātīgi līst traģisku etnisku konfliktu un ģeopolitisku intrigu mocītajā Kaukāza reģionā? Lai pašapliecinātos kā politikas taisītājiem un rietumu demokrātiskās pasaules pionieriem?

Visbeidzot, Stambulā izskanēja zīmīga pasāža Buša uzrunā lielajiem un mazajiem Amerikas sabiedrotajiem. Ja atceramies, nesen topošās Eiropas Konstitūcijas «tēvi», ignorējot katolisko valstu iebildes, svītroja no šī dokumenta melnraksta norādi par kristietību kā eiropeiskās kultūras un morāles vērtību kopējo sākotni. Tad priecājās visu tautību melnsvārču nīdēji un politkorektuma sludinātāji, gavilēja arī pagāni Latvijā, kur Kristus vārds, lūk, atnests «ar uguni un zobenu».

Līdzīgos uzskatos arī ASV prezidents, kurš Stambulā visai uzstājīgi paģērēja nepadarīt Eiropas Savienību (Bušs kā Rainis atbildīgs par visu, arī par ES attīstību) par «elitāru vienas reliģijas klubu». Citiem vārdiem, Bušs uzlika par pienākumu saviem Eiropas sabiedrotajiem uzņemt ES kā pilntiesīgu dalībvalsti ASV stratēģisko sabiedroto «lielajos Tuvajos Austrumos» Turciju, kura, lūk, pamanījusies politiskajā praksē un tautas mentalitātē organiski apvienot tradicionālās rietumu demokrātijas un islāma ticības vērtības. Vecajai Eiropai 21. gadsimtā nolemta pēc Amerikas šablona taisīta tautu, kultūru un reliģiju «tīģeļa» funkcija.

Pret šo Buša kategorisko uzstādījumu publiski kā tāds gallu gailēns pretī spirinājās vien Francijas prezidents Širaks. Lai arī galantais francūzis TV kameru priekšā tradicionāli bučo VVF roku, viņa ietekme izrādās ierobežota un Latvijas valstij nav sava viedokļa jautājumā par Turciju kā ES dalībvalsti (vai arī oficiālais viedoklis uzskatāms par klasificētu informāciju, kura slēpjama no ierindas pilsoņiem).

Bet latviešu vienaldzību pret Eiropai tik aktuālo turku problēmu viegli skaidrot ar pagātnes sūro mantojumu (vai rūdījumu). Agrāk pārcietām azerbaidžāņu augļu un neļķu tirgotāju invāziju Rīgas centrāltirgū, tagad pārcietīsim Turciju kā ES dalībnieci. Galu galā, valsts, kuru apspēlējām futenē, mūžam nespēs apdraudēt Latvijas nacionālās intereses un latviešu genofondu.