Aivars Tarvids: Spēle un spēlītes

Ceturtdiena, 17. jūnijs (2004) 00:53

Cilvēkam lemts būt par spēlētāju un spēles skatītāju. Gadās, māja Vecrīgā sagāžas kā spēļu namiņš, bet lidmašīna kā spēļu mantiņa aizrauj pilotu nāves grīstē.

Grupa patriotu šodien pie Krievijas vēstniecības prasa taisnību, gaidot, ka uz balkona iznāks Višinskis, lai nolasītu paša Putina piedošanas vārdus. Paldies Ulmanim, kura gļēvais un paštaisnais režīms parūpējies par nākamajām latviešu ģenerācijām. Vadonis reiz jūnijā savā vietā palika tik veiksmīgi un padevīgi, ka joprojām, visu Latvijai ziedojot, okupācijas fakta juridiska pierādīšana šķiet problemātiska. Ir iemesls meklēt sēru lentas, bet puišiem un meitām kalendārā rodams datums, kad taisīt politiku.

Tāpat iespējams biedru grupiņā vai komandā spēlēt kariņu ar diktatūru un totalitārismu. Par Sorosa un valdības naudu nodarboties ar demokrātijas eksportu uz daudzcietušo Baltkrieviju. Labi, ka politikas spēlmanis Viņķelis (kura saistība ar ārzemju specdienestiem nav pierādīta) nav radikālis, bet ideālists un brīvās preses potenciāls izdevējs. Pretējā gadījumā vēl uzzinātu par latviešu cilmes «komendante Če», kurš partizāna gaitās slapstās Baltkrievijas purvos, lai izmestu prezidentu Lukašenko vēstures mēslainē.

Protams, var nemocīties pagātnes lāstu verdzībā vai nenest brīvību paverdzinātajiem, bet mietpilsoniski izbaudīt komfortablās Eiropas dotās brīvības un pārticības garantijas. Piedalīties vēlēšanu totalizatorā, lai pēcāk apcerētu Eiroparlamenta balsojuma rezultātus, kuri, lai arī komentāros apmuļļāti, būtībā palikuši vispusīgi neanalizēti.

Piemēram, nožēlojamais balsotāju skaits (nepilni 50% no balsstiesīgajiem) cita vidū pierāda arī Latvijas vadošo mediju mazspēju. Kā nekā, potenciālie vēlētāji tika aicināti un aģitēti 12. jūnijā atbildīgi pildīt pilsoņa pienākumu. Tālab skarbi tika kaunināti vienaldzīgie malā palicēji un spēles augstprātīgie ignorētāji, bet dažādi nācijas morālie līderi kā viesmākslinieki tika izmantoti atdarināšanas vērtu piemēru un vēlēšanu iecirkņos kā politiskajās laimētavās iekšā saucēju vietā. Viss velti — daudziem balsstiesīgajiem, lūk, neskaidra un tālab sveša bijusi Eiroparlamenta būtība un sūtība. Kūtri šie nezinīši latvieši — agrāk neorientējās zinātniskā komunisma «laimīgajos skaitļos», mūslaikos viņu prātiem neaptveramas ES gaišās nākotnes vīzijas, kur «laimes akā» katrai loterijas biļetei garantēts vinnests.

Bet Latvijas politikas vadošais egocentriķis apstiprināja savu valstsvīra nepieskaitāmības diagnozi. Spēlmanis Repše lika uz 50% pilsoņu atbalstu, bet piedzīvoja krahu vēlēšanās, līdzskrējēju skaita būtisku samazināšanos un faktisku neuzticības votumu tik agresīvi kultivētajai «jauno laiku» šizofrēnijai. Vienalga, šis kungs bija gatavs kārtējo reizi aplaimot nāciju, uzņemoties jaunas valdības veidošanu un vadīšanu.

Brīvības piemineklis it kā stāvot uz Pētera lielā pieminekļa pamatakmens. Bet «tēvzemieši» šajās vēlēšanās pavisam noteikti pakāpās uz agresīvu krievu pleciem, ar lāčplēša masu spiežot Ždanoku pie zemes. Latvieši izlēma nepadoties, vien, no neaprēķināmā krievu lāča sargājoties, viņi baiļu palielinātajām acīm joprojām nav pamanījuši, ka vietējiem politiķiem noģīmji līdzīgi — it īpaši, ja Kalvītis smaida, Straume nodzen bārdu, bet Emsis nokrāso matu ērkuli partejiski zaļu. Bet uzvarētājus jau netiesā. Uzvarētājus skauž kā veiksmīgus blefotājus. Dažkārt atštaukā kā krāpniecībā pieķertus šulerus.

Bet viedie politikas apskatnieki vienotām mutēm joprojām skaidro valdošajai koalīcijai nelabvēlīgo tautas balsojumu, tā teikt, analizē aizvadīto maču. Eiroparlamenta vēlēšanas, lūk, devušas negaidītu demokrātisku iespēju teikt diskvalificējošu «nē» Emša valdībai, kura iztop naudasmaisiem, noknāba godīgo blondīni un, nolūkā saglabāt varu un nopelnīt, prettautiski koķetē ar «sarkanajiem». Bet varbūt vēlētāju rīcību vērtēt arī citā griezumā — kā pārliecinošu tautas atbalstu Latvijas dalībai karā Irākā? Kā nekā tieši 12. jūnija vēlēšanu «čempioni» JL un TB/LNNK bija tie galvenie aktīvisti, kuri steidza skriet nopakaļ prezidenta Buša kara ratiem.

Šīs visas ir spēlītes šauram interesentu lokam, kad politisko rotaļnieku paredzamās rosības praktiskais rezultāts par nožēlu mēdz ietekmēt arī tūkstošu dzīvi. Cita lieta futbols — tā patiešām izrādās spēle, kuras rēķins ir neprognozējams, bet emocijas patiesas. Pasaules vērtīgākais spēlētājs ar diviem izciliem sitieniem apliecina savu tirgus vērtību, bet pasaules popkultūras ikona un elegances standarts «pendeles» brīdī neprotas profesionāli padarīt futbolista darbu. Šie biljonāri labvēlīgu rezultātu nopirkt nespēj, zaļais futbola laukums 90 minūtes kļūst par vietu, kur nauda zaudē varu un uzvaru iegūst vīru cīņā, ne intrigās. Jādomā, tālab kājbumba nav vienkārša puišu skraidīšana īsās bikšelēs pa mauriņu un izprieca piedzērušu plebeju baram, bet patiesa kulta aizraušanās, kura azartā vieno šķietami antagoniskus karsējus. Arī teju universāls modelis, lai salīdzinātu dažādu valstu attīstību un dažādu tautu mentalitāti. Krieviem, piemēram, bardaks valstī, bardaks galvās un bardaks futenē. Tikmēr Latvija esot nabadzīgākā ES dalībvalsts, bet šo mazvērtību šonedēļ kompensē atziņa, ka ne viss merkantilajā pasaulē izsakāms IKP, un ES «oficiālajā sporta veidā» futbolā neesam tie vājākie.

Futbola noteikumi ir taisnīgi un saprotami, šeit pelna miljonus, zaudē veselību un atraugā alu. Cita lieta politiskās spēlītes, kur zaudējuma gadījumā paliek atraitnes un bāreņi. Vienu tādu spēles laukumā pakritušo šodien Latvija bērē Valmieras pusē. Virsleitnantam Baumanim «Game is over». Himna visiem it kā viena — politiķiem, karavīriem, sportistiem, bet likteņi — dažādi.