Aivars Tarvids: Rokas asinīs

Ceturtdiena, 10. jūnijs (2004) 00:01

Latvijas armijas virsnieka Olafa Baumaņa bojāeja Irākā likumsakarīgi tautiešos saasināja jau tradicionālo politisko, emocionālo un ķēķa konfrontāciju par valsts dalību «miera uzturēšanas misijā».

Karojošie pacifisti kārtējo reizi dažādas pieklājības pakāpes izteikām histēriski uzbruka valdībai, kurai, ieraujot Latviju karā, rokas beidzot asinīs. Daļā pilsoņu valdošā nepatika pret Emša «sarkano pakalpiņu», «taukumūļu» utt. valdību loģiski pārvērtās perversā publiskā baudījumā, kad radās kvalitatīvi jauns un traģisks iegansts izpildvaras zākāšanā. Latvijas valdība, lūk, savā punduru varenībā palīdz apmierināt jeņķu naftas kāri. Tika arī pārmests Latvijas karavīriem, ka viņi, brangās algotņu naudas vilināti, brīvprātīgi piekrituši piedalīties okupācijā (šim vārdam, protams, 1940. gada baigā garša). Arī Valsts prezidente, šķiet, uz mūžu mūžiem zaudējusi politiskās nevainības šķitumu. Vīķes-Freibergas kundze vada jūnija dienas okeāna viņā krastā, savukārt dzimtenē nepateicīgie tautieši šķendējas, ka «karavīri mirst, kamēr prezidentes bērni lidinās ar helikopteru».

Tādas pūlī kārtējo reizi deģenerējušās tautas tipveida reakcijas, kad negribas karot tālās zemēs, bet gribas, lai amerikāņi, plikas cilvēkmīlas motivēti, mazo Latviju altruistiski sargātu no ļaunās Krievijas.

Demokrātijas spēles noteikumi ir skaidri, lai arī dažbrīd nepatīkami. Pilsoņi vēlēšanās izraugās savus priekšstāvjus, kuriem cita vidū deleģē tiesības pavēles kārtā valsts interesēs sūtīt dažus pilsoņus nāvē. Virsleitnantu Baumani misijā uz Irāku nosūtīja Saeimas deputātu vairākums (arī tautu mīlošā «Jaunā laika» un latviskā mugurkaula TB/LNNK frakcijas), pie tiešajiem šīs gribas izpildītājiem var pieskaitīt divus kara ministrus, prezidenti kā augstāko bruņoto spēku virspavēlnieci.


Acīmredzami, nāves ziņa no Irākas bija prognozējama — to noliegs vienīgi liekulis vai nejēga. Atbildīgo amatpersonu pienākums būt gatavībai šai situācijā, kad «nāve par Latviju» kļūst par faktu. Šķiet, kritiskā brīdī Latvijas valsts vadītāji rīkojās mazāk profesionāli un varonīgi kā latviešu karavīri Irākā.

Visupirms — kārtējo reizi politiķi un valstsvīri atbildīgā brīdī demonstrēja neizlēmību un mazdūšību (pietrūka Vašingtonas sufliera?). Pirmie komentāri — kritušais taču bijis sapieris, kurš veicis humānu, mierneša cienīgu darbu Irākas civiliedzīvotāju labā un, protams, sapieris var vienīgo reizi mūžā kļūdīties arī Latvijā — profesionālais risks, saprotiet… Bet, atklāti runājot, pirmais kritušais latvietis tiklab varēja izrādīties arī kājnieks, kurš nošauts sadursmē ar irākiešiem (teroristiem, islāma fundamentālistiem, brīvības cīnītājiem — apzīmējumam variantu netrūkst) vai arī uzspridzināts patruļas laikā naidīgas austrumu pilsētas ielās. Demagoģiski runāt un runāt par Latvijas militārā kontingenta dalību miera misijā ir necienīgi — gan pret pilsoņiem Latvijā, gan karavīriem Irākā. Beidzot jāatzīst, Latvija iesaistījusies 21. gadsimta pirmajā karā (par laimi, otrajā ešelonā), kur vai ik dienas krīt koalīcijas militārpersonas, iet bojā mierīgie iedzīvotāji, civilie ārzemju speciālisti, tiek sagrābti un slepkavoti ķīlnieki, naids un nežēlība izpaužas arī spīdzināšanā, brutālā vardarbībā. Cita lieta — cik šis karš bija novēršams/nenovēršams, ir taisnīgs/netaisnīgs, bet dalība tajā izdevīga/neizdevīga Latvijas nacionālajām interesēm.

Augstākajām amatpersonām pietrūka krampja skaidri un gaiši pateikt visiem skeptiķiem, kritiķiem, rējējiem — notikušais nav iemesls, lai Latvija pārskatītu savu politiku Irākas kara jautājumā, piemēram, premjers TV kameru priekšā runāja kā skolotāja pārsteigts un atbildē nedrošs skolaspuika.

Tikmēr stingrību tika mēģināts kompensēt ar publikas negatīvo reakciju mierinošas informācijas žiglu «piespēlēšanu» medijiem — visi amatvīri skumst un izsaka līdzjūtības, bet kritušā ģimene saņemšot likumā paredzēto kompensāciju. Bet preses «šakāļi» neļāvās piejaucēties — viņiem svarīgi no amatvīriem uzzināt, kam Irākā vēl jānotiek, lai Latvija atsauktu savu kontingentu. Citiem vārdiem — kad līķu kvantitāte pārlēks politiska lēmuma kvalitātē?...

Pat gadījumā, ja netiek apšaubīta Latvijas politikas stratēģiskā virzība (dalība NATO, maksimāli cieša partnerība ar ASV «mazā brāļa» statusā, iesaistīšanās dažādās «misijās» utt.), parasti neuzdoti un allaž neatbildēti paliek citi principiāli jautājumi.

Pirmkārt, vai Latvijas bezierunu iesaistīšanās «koalīcijā» juridiskā procedūra atbilda valsts likumdošanai, vai arī atsevišķas amatpersonas (prezidente, premjers, ārlietu ministre, aizsardzības ministrs) būtībā uzurpēja vienīgi tautas priekšstāvjiem deleģētās tiesības. Naivi cerēt, ka pašreizējai Saeimai piemīt politiska griba un politiska interese sniegt objektīvu atbildi uz šo jautājumu.

Otrkārt, vai pietiekami tiek kontrolēta vietējā «pentagona» ierēdņu darbība (neba varonīgā Valsts kontrole reāli izpildīs šo uzdevumu). Militārā slepenība rada ideālu vidi koruptīvu darījumu un neprofesionalitātes bēdzināšanai. Kā nekā, Latvijas armijas uzturēšanai valsts «izgāž» lielu naudu, bet rezultātā nespēj nodrošināt savus karavīrus kaujas darbības zonā ar augstākās kvalitātes individuālajiem un kolektīvajiem strēlnieku ieročiem, uzkabi, sakaru līdzekļiem u. tml. Kazi, kāds Aizsardzības ministrijas «prapors» un «puspulkvedis» būvē smuku ģimenes mājiņu, jo sekmējis valsts pareizu iepirkumu politiku. Karš jau visos laikos un visās valstīs bijis arī velnišķīgi ienesīgs bizness, labs veikals, kurā naudai nav asiņu smakas.

Nāve dažkārt liek īpatnu vienlīdzības zīmi starp šķietami dažādiem cilvēkiem. Iepriekš anonīmam profesionālam karavīram liktenis lēma pēcnāves atpazīstamību kā bojāgājušam kulta grupas mūziķim. Tieši nāve svešā zemē nodrošinājusi Baumanim vietu vēsturē — kā pirmajam karā kritušajam karavīram Latvijas armijas formā (jādomā — kopš Masļeņku robežincidenta) atjaunotajā brīvvalstī. Nav dzīvo spēkos kritušo augšāmcelt, dažkārt iespējams vienīgi šķietami mazināt vai arī attaisnot dzīvības zuduma bezjēdzīgumu.