Aivars Tarvids: Tautas balss falsetā

Ceturtdiena, 3. jūnijs (2004) 03:45

Atkal aktuāli kļuvis runāt tautas vārdā, aizstāvēt tautas intereses, atmaskot tautas ienaidniekus. Arī apcerēt prettautisko režīmu, kurš, nonācis pie varas Latvijā, nesodīts turpina savu posta darbu.

Pietika «tautai» jaunieceltajam KNAB direktoram uzdot politisku kontroljautājumu (vai Latvija tika okupēta?), lai atbildē TV tiešraidē nepārliecinošais Loskutovs godam nopelnītu kontrolšāvienu galvā (nepārsūdzamu politisko nāvi «tautas» vērtējumā). Biedrs, lūk, aizgūtnēm nekliedza par krievu tankiem, bet minstinājās, stāstot, ka 1940. gadā notikušais bija «normāla lielvalsts paplašināšanās tendence» (it kā «normāli» pēc attiecīgajos laikmeta apstākļos pieņemtajiem spēles noteikumiem nebūtu paplašinājusies Romas un Britu impērija, arī ASV vai Eiropas Savienība — mūslaikos, kad Latvija politiski de facto ir kārtējā «lielā brāļa» vasaļvalsts, bet ekonomiski piedzīvo apvienotās Eiropas okupācijas režīmu).

«Tautai», protams, labi zināms, ka šis Loskutovs amatā sēdināts, lai nodrošinātu nacionālo bagātību nesodītu izlaupīšanu un Latvijas nonākšanu Maskavas atkarībā. Komunistiskā ticība un impēriska domāšana jau pielīdzināma sifilisam, un KNAB direktors šo nedziedināmo kaiti ģenētiski mantojis no tēva, augsta ranga kompartijas funkcionāra.

Tikmēr «tautas» viedokli spītīgi neuzklausa SAB direktors Kažociņš. Laikam vainojama viņa dubultpilsonība vai vienkārša nekompetence, ja reiz specdienesta priekšnieks ignorē «tautas» kolektīvo un anonīmo signālu TV balsojuma pārliecinošajā formā. Tā vietā, lai Loskutova miteklī meklētu, piemēram, «elles mašīnas», vismaz trafaretus izglītības reformas pretinieku T-kreklu krāsošanai, Kamaldiņa kantoris devis Loskutovam augstākās kategorijas pielaidi slepenajai informācijai. Savulaik Britu salās darbojās KGB «Oksfordas piecinieks», leģendāro aģentu Filbiju ieskaitot. Tālab versija, ka pagātnē čekisti varētu būt savervējuši brašo brigādes ģenerāli Kažociņu, ir rūpīgi jo rūpīgi jāpārbauda — ne zinātkāri remdējot, bet «tautas» interesēs, protams.

«Tautas» balsī Dievs Latvijā runājis bieži un daudz. Ir izteikas, kuras kā muļķības ekshibicionisma gadījumus atgādināt šķietami neklājas. «Tauta», piemēram, sērojusi Staļina un Lāča bērēs (nebūt ne čekas automātistu raudināta) vai žēlabaini sekojuši «ilgā ceļa kāpās» gājēju melīgajām gaitām. Tauta slavējusi krietno «pilsētas saimnieku» Rubiku, bet perestroikas laika cerības saistīja ar «gaišajiem komunistiem», kuri «neko sliktu latviešu tautai nav darījuši». Vēlāk pielūgusi gan «auseklīšus», gan «dīpīšus». Par pēdējās desmitgades un šābrīža «tautas» glorificētajiem līderiem un valstsvīriem, šķiet, lieki runāt.

Arī to nekritisko jūsmu vai kolektīvo pašapmānu tuvās ES ilūzijās, kurām «tauta» pakļāvās, lai atjēgtos nestundā, kad ožamā spirta vietā pie deguna benzīns par Ls 0,5 litrā, prātīgāk nepieminēt. Vai arī dzelžaino pārliecību, ka Latvijā visi «zog» un «ņem», lai vairumā šo «valsts nozagšanas» liecinieku mūžā kukuļus devuši labi, ja Ls 5 apmērā, labāk neapcerēt… Vēsture, protams, ir barga skolotāja, vien klasē «Latvija» gana skolnieku, kuri neielāgo reiz saņemtās mācības.

Ja mūsdienās, respektējot «tautas» viedokli, vēlamies redzēt Strīķes kundzi kā 21. gadsimta komisāri un plintnieci Krustiņsoni, kura tribunālā spriež taisnu tiesu «tautas ienaidniekiem» pēc šķiriskā un idejiskā principa, tad grēcīgi sabotēt arī citas «tautas» ilgas un vēlmes. Jebkurā balsojumā pierādītos, ka «tauta» grib, pat pieprasa, lai dubultotu pensijas un pabalstus, kā arī pazeminātu cenas, lai izglītība un medicīna atkal būtu bezmaksas, kā Padlatvijā, lai tiktu nacionalizēti, konfiscēti un «tautai» taisnīgi sadalīti šodienas «miljonāru» īpašumi, lai tiktu atjaunots nāvessods utt., u. t. jpr.

Tikmēr Loskutovs publiski solījies latviešu tautai jūtīgajos jautājumos kopā ar bērniem skoloties Okupācijas muzejā. Kazi, šī ideoloģiskā kūre KNAB direktoram izdzīs latento krievu tanku bučošanas niķi. Vienlaikus naivi cerēt, ka politisku motīvu (Pasaules bankas, ASV amatpersonu spiediens), ne juridiskās loģikas radītais KNAB zaudēs savu politizēto būtību, pārvēršoties instrumentā, kurš beidzot pildīs iestādes nosaukumā definētās valstiskās funkcijas. Šī kantora darba stils nemainīsies, jebkura direktora vadībā provocējot jaunus un jaunus skandālus, jaunus un jaunus «tautas viedokļus».

Amerikāņi mēdz uzdot bezkaunīgi merkantilu jautājumu — ja viņš ir tik gudrs, tad kālab tik nabags? Latvijā vaicājumu iespējams dvēseliski lokalizēt, tincinot — ja tauta ir tik morāla un garīga, tad kālab tās vara allaž melīga un zaglīga? Visbeidzot, svētīga, vismaz noderīga Latvijā izrādās slikta dzirde, kura liedz saklausīt, ka «tauta», paužot kolektīvo saprātu, atkal un atkal falsetā runā konkrēta indivīda vārdā, tā neviļus pierādot, ka eksaltētas apokaliptiskas nākotnes priekšnojautas mēdz būt daudzu latviešu eksistences forma.