Aivars Tarvids: Eiropeisks pagurums

Ceturtdiena, 27. maijs (2004) 08:35

Šļaugana, garlaicīga un, par laimi, potenciālos balsotājus pagaidām neapgrūtinoša izvērtusies Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanu kampaņa valstī.

Patlaban politiķiem slavināt Eiropas Savienības (ES) reālos un iedomātos labumus nav izdevīgi. Pēc 1. maija, kad šķietami piekrāptā tauta aizgūtnēm zākā cenu kāpumu un citus ES reālos labumus, prātīgāk «turēt muti». Tautieši patlaban gatavi izgāzt niknumu pār saviem labdariem, kuri iepriekš bija solījuši mantiskus labumus Eiropas «brāļu saimē», Briseles «jumtu» pret Maskavas draudiem un veiksmīgi notērējuši eiroreferenduma aģitācijas kampaņas miljonu.

Taču bailes no sociālpolitiskās īstenības saērcinātā elektorāta nav galvenais iemesls EP pieklusinātajai vēlēšanu kampaņai. Latvijas vadošo un valdošo politisko spēku rezervētā attieksme pret šo pirmreizējo notikumu pastarpināti norāda EP un tā deputātu faktisko politisko nozīmību, ietekmi un rīcībspēju.

EP kampaņas finansēšanai skopi vai taupīgi izrādījušies partiju tradicionālie finanšu donori. Skaidra lieta, viena vai otra politiskā spēka pārstāvniecība šajā Eiropas institūcijā neveicinās vai nekavēs konkrētu biznesa projektu izvēršanu Latvijā, tālab naudas ieguldījums vēlētāju apstrādei pielīdzināms filantropijai vai humānajai palīdzībai konkrētiem politiķiem. Latvijas uzņēmēji ar naudas makiem skaidri liek saprast, ka eirodeputātu viņi neuzlūko par tēriņu vērtu balsotāju vai lobistu ES varas gaiteņos.

Arī paši politiķi vairumā nemetas priekšvēlēšanu cīņās kā «pēdējā un izšķirīgajā kaujā». Profesionāļi apzinās to politisko niecību, kādā pārvērtīsies Latvijas tautas deviņi priekšstāvji EP. Runasvīru argumenti par Latvijas sūtņu iespējamo ietekmi, valsts interešu vārdā paredzamo un rezultatīvo bloķēšanos ar līdzīgu politisko spēku vai «mazo» valstu deputātiem skan visnotaļ nepārliecinoši. Būtībā Latvijā vērojamās kolīzijas ap EP deputātu vietām vairumā gadījumu nozīmē vien cīņu par konkrētu politisko ielikteņu pārtikušām un prestižām sinekūrām ES struktūrā. Kāro, ļoti kāro dāmas un kungi paaugstināt privātās dzīves kvalitāti un nodrošināt saulainas vecumdienas, sēžot ceremoniālā krēslā, par kura deldēšanu neprasīs politisko atdevi un atbildību.

Protams, labi rezultāti EP vēlēšanās it kā liecinātu par konkrētas partijas ietekmi un popularitāti 2004. gada pavasarī. Par šīs politiskās godkāres sacensības uzvarētāju tituliem gan nākas spēkoties bez būtiskām finanšu investīcijām. Jūtams, politiskajiem konkurentiem trūkst motivācijas, 12. jūnijs vairākumam nav eksistenciāls datums, kas politiķos provocē «zvēra instinktus».

Kampaņās galvenokārt nākas izmantot «cilvēcisko faktoru». Šā mērķa vārdā potenciālie pašpasludinātie latviešu «advokāti» EP no TB/LNNK piedāvā tradicionālajiem vēlētājiem tautā populāros partijas godavīrus Krastu, Kristovski un Zīli kā «mugurkaula» garantus. Savukārt partija «Jaunais laiks» (JL) mēģina konsolidēt savus labticīgos atbalstītājus un līdzjutējus, lai gaidāmās EP vēlēšanas padarītu par neoficiālu uzticības balsojumu partijas proponētajai politikai kopumā un JL līderim Repšem personiski. Tikmēr «kreisie» un «sarkanie» paļaujas uz biedru partejiskumu un disciplīnu. Viņiem nebūs vajadzīgas smalkas un dārgas polittehnoloģijas, lai līdztiesības idejas mobilizētie «krievi» 12. jūnijā kopsolī steigtos pie urnām un sagādātu Ždanokas kundzei un citiem bļauriem Eiropas tribīni, no kuras vēstīt par Latvijas nacionālistiskā, teju profašistiskā režīma nejaucībām.

Par EP vēlēšanu kampaņas dalībnieku politisko sagatavotību vai arī politisko bezkaunību liecina saukļi un lozungi, ar kuriem partijas mēģina pārliecināt vai apmuļķot vēlētājus. Viņuprāt, konkrētas partijas deputāti būs tie labākie, kuri EP cīnīsies, cīnīsies un vēlreiz cīnīsies par mērķiem un uzdevumiem, kuri visbiežāk ir ne EP, bet nacionālo parlamentu, valdību un pašvaldību kompetencē.

Protams, ar līdzīgas politiskās kvalifikācijas vai politiskās morāles argumentiem elektorāts tradicionāli apstrādāts it visās Otrajā republikā pieredzētajās vēlēšanu kampaņās, vien šogad partijām trūkst naudiņas, lai propagandas bungu rībināšanu elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos padarītu publikai neciešamu. Finanšu badā nākas vēlēšanu kampaņai iniciēt dažādas iekšpolitiskas aktualitātes, kuras jebkuru TV ziņu laidienu spēj pārvērst bezmaksas reklāmas raidlaikā. Tālab piedzīvojam dažādas apšaubāmas iniciatīvas ES fondu sadalē, vietējo ražotāju aizsardzībā, komunisma Viseiropas nosodīšanā, arī «čekas maisu» vaļā vēršanā.

Šajā vēlēšanu kampaņā arī velti gaidīt politiskas atrakcijas, apsaukāšanos un kompromitējošu materiālu pirmpublikācijas. Zināmu pikantumu norisēm piešķir politisko neformāļu, t.s. eiroskeptiķu, līdzdalība vēlēšanās. Pirms referenduma par valsts dalību ES šiem censoņiem faktiski bija liegta korekta (salīdzinot ar eirofaniem un ES propagandistiem) pieeja masu saziņas līdzekļiem. Nu tautiešu vienlaidus neapmierinātība ar eirorealitātēm, iespējams, pierādīs, ka vēlētājiem mēdz būt arī gara atmiņa. Kazi, atcerēsies pilsoņi pravietisko saukli «tikai nesakiet, ka mēs nebrīdinājām», viņu kolektīvās negācijas piešķirs šai listei politisko paātrinājumu un nogādās kādu viedu eiroskeptiķi Eiroparlamentā. Tāds protesta balsojums, kurš veiksminiekiem ļaus taisīt karjeru un politiski pašizpausties jau starptautiskajā apritē.

Par mazu un bezgaumīgu klaunādi kampaņas garlaicībā un nolemtībā parūpējusies Latvijas Konservatīvā partija. Baņķierim un mediju īpašniekam Belokoņa kungam, jādomā, maniakāli kārojas kaut vai Latvijas mēroga oligarha gods, kura pilnam komplektam ambiciozajam censonim pietrūkst oficiālas politiskas ietekmes. Šīs iegribas un EP deputāta mandātu vārdā Belekoņa partija, šķiet, uzstādījusi politiskās sezonas tēriņu rekordu — konservatīvie gatavi kampaņā ieguldīt 100 000 latu. Tikmēr ar šo naudiņu apmaksātā kampaņa mēģina aizskart ikviena spriestspējīga pilsoņa veselo saprātu. Konservatīvie sevi pozicionē kā vienkāršās tautas draugi un labdari, kuriem tīrs nēzdodziņš sērdieņu asaru notraukšanai.

Miljonārs Belokoņs reklāmklipa kamīna gaismā runā par Eiropas pensijām un cenām, aicinot Latvijā vienu latu pielīdzināt diviem eiro. Izbijušais drošībnieks un EP deputāta statusa gribulītis Babris sola veicināt ražošanu valstī, kamēr TV perhidrola dīva Ivaņņikova lej «balzamu dvēselei», spriedelējot par tautu draudzību. Konservatīvie pat gatavi provocēt masu protesta akcijas, kā neapmierinātības detonatoru izmantojot vispārējo sašutumu par benzīna cenu lēcienu valstī. Varas kacinātie līdzpilsoņi nu aicināti savus spēkratus greznot ar lentītēm kā kaujas karogiem. Tiesa, šī aģitācijas pasākuma ideja patapināta no pavasarī pieredzētās maskaviešu protesta akcijas autovadītāju civiltiesiskās apdrošināšanas sakarā. Tāda, lūk, liela nauda, lēta demagoģija un būtībā zagtas idejas.

Atlicis vien sagaidīt 12. jūniju, lai pārliecinātos, cik patiesībā eiropeiski ir balsstiesīgie latvieši un latvijieši, proti, vai, līdzīgi «veco» ES valstu pilsoņiem, pret EP vēlēšanām viņi vairumā izturēsies rezervēti vai arī, aktīvi balsojot, pierādīs zināmu pienākuma un naivuma potenciālu Latvijā.