Aivars Tarvids: Vārdi kā darbi

Ceturtdiena, 20. maijs (2004) 02:59

Viņa kļuvusi par mūslaiku Latvijas ikonu. Viņa kļuvusi par valsts eksportpreci. Viņa kļuvusi par tautas morāles un dvēseliskuma standartu.

Viņas ģīmetne rotā popzvaigznes T-kreklu un reklāmās padara Latviju par alus lielvalsti. Viņas dzīves apraksti pārtop nacionālas nozīmes bestselleros, bet smagā amata nasta filmas kadros nogulst ēterā televīzijas «prime time». Viņa personificē tēviju un daudzos tautiešos viņas teiktā apšaubīšana līdzvērtīga zaimiem. Viņas vārds ir Vaira Vīķe-Freiberga, Valsts prezidente.

Banāli citēt tautas politiskās mutvārdu daiļrades pērles — cik labi, ka mums ir tāda prezidente, kā viņa sargā Latvijas intereses, kā cīnās par latvietību, kā stāv pāri badīgo un neskoloto politikāņu baram… Un nevietā dižmanīgi šaustīt šos sirdsšķīstos prezidentes glorificētājus un suminātājus. Naiva un nekritiska ticība labajam nudien nav baisākais grēks šajā ciniskajā, pat perversajā pasaulē.

Lai fani klausās prezidentes vārdos, kad viņa no tribīnes skolo tautas priekšstāvjus Augstajā namā, svētku tostā izbauda inaugurācijas triumfu Rundāles barokā, tiešraidē spēkojas ar mutē agresīvu BBC reportieri, kā varena Tomulīša pesteļo dziedāšanas svētkos vai, izdabājot pūļa noskaņām, čomiski «rullē» Daugavmalas saietā… Lai pavalstnieki klausās un aizgūtnēm ļaujas vārda tik dažādā spēka stihijai.

Šonedēļ Vīķe-Freibergas kundze devās tradicionālā provinces apciemojumā. Prezidente ar vizīti pagodināja dažu labu nostūri likteņupes krastos, kur tikās ar vienkāršo tautu, lauku inteliģenci, pagastvečiem… Kā reizēm gan sasaucas Pirmās un Otrās republikas laika zīmes! Kazi, starp skolasbērniem Dignājas skoliņā atradīsies knēvelis, kurš pēc gadiem pēctečiem stāstīs, kā bērnībā reiz redzējis Prezidenti. Uz mata kā dažs labs šodienas sirmgalvis mīļuprāt atminas «labos gadus», kad ceļmalā Vadonis viņu uzcienājis ar konfekti.

Tikmēr apmeklējuma mērķis bija nenoliedzami svētīgs — piedalīties jau tradicionālajā latviešiem tik svētās Daugavas godināšanā. Un prezidente jau izjusti runāja par ūdens pilieniem, kuri veido Daugavu, un cilvēkiem, kuri veido tautu un valsti… Vien neizrunāta, bez valsts galvas emocionālā publiskā Vislatvijas uzstādījuma palika nacionālas nozīmes problēma, kas patlaban aktuālāka par Melnā bruņinieka sunīšanas vai nobendētā Staburaga apraudāšanas jautājumiem. Par skandalozo, diskutablo, ekoloģiski neviennozīmīgo utt. celulozes kombināta projektu valsts simbols klusēja.

Protams, nevietā paģērēt, lai prezidente Rīgas pilī ierīkotu amatieru laboratoriju, kur pašrocīgi veiktu ūdens paraugu analīzi, lai aplēstu ķīmijas iespējamo kaitējumu videi un iepazīstinātu tautiešus nezinīšus ar ekspertīzes rezultātiem. Vien jājautā, vai klusēšanas zeltam šoreiz augstas valstiskas atbildības prove — ar noteikumu, ka prezidente vēlas būt ne vien amatpersona ierēdņu algu sarakstā, bet arī pārlaicīga nācijas līdere, kura nevairās no Latvijas mērogiem globālu problēmu politiska, morāla un emocionāla aprādījuma.

Par Latvijas valstisko atbalstu koalīcijas invāzijai Irākā prezidente savulaik nekautrējās runāt, lai arī, visticamāk, kompetence masu iznīcināšanas līdzekļu jomā viņai nav lielāka kā papīra ražošanā. Toreiz prezidentei personiski un valsts stratēģiskajām interesēm kopumā nelojāli līdzpilsoņi pat atļāvās neglītas izteikas, spriedelējot, ka valsts galva rīkojas kā atklāts ASV administrācijas ietekmes aģents, piedevām nacionālo pašcieņu pazemojošā veidā un pretēji likumdošanai (vismaz juridiski nekorekti) veicina risku, ka Latvija varētu iesaistīties kara darbībā svešā zemē.

Par diktatora Huseina zvērībām prezidente neklusēja, viņa klusē patlaban, kad grandioza starptautiska skandāla formā atklājušies Latvijas stratēģisko partneru vēl Huseina režīma ierīkotajā cietumā pastrādātie nesmukumi. Apcerēt dainu ētisko satvaru izrādās pateicīgāk, nekā runāt par reālpolitikas morālajām kroplībām. «Nagu maucēji» 1940. gada okupācijā ir nekaitīgāki par viņu līdziniekiem 2004. gada okupācijā. Amerikāņu karakalpu noziegumus var nekomentēt aizsardzības ministrs Slakteris. Ja no vērtējumiem un skaidrojumiem (arī par Latvijas it kā miera misiju Tuvajos Austrumos) izvairās prezidente, situācija top divdomīga. Nedod Dievs, ja Vīķi-Freibergu oratores dotumu demonstrēt piespiedīs vienīgi «nepārvarama vara», proti, melna vēsts par latviešu karavīra traģisko likteni Irākā.

Netaisni gan apgalvot, ka prezidente zaudējusi publiskās runas čaklumu. Nebūt nē. Šomēnes intervijā Maskavas laikrakstam viņa daudz tika vēstījusi par t. s. integrācijas procesa tik kutelīgo dežūrtēmu. Pēcāk «krievi» pauda sašutumu, ka prezidente «atklātā tekstā» deklarējusi savas nacionālistiskās ambīcijas, proti, mērķi pārlatviskot vai arī izraidīt no dievzemītes jebkuru cittautieti. Savukārt «īstie letiņi» sunīja prezidenti, jo viņa, lūk, gatavojoties pasludināt par latvieti jebkuru utainu pasaules klaidoni, ja viņš ar viltu vai naudu ieguvis Latvijas pilsoņa pasi. Nudien, nav viegli prezidentei, kuru ekstrēmisti vaino gan rozenkreiceriskā kalpībā amerikāņu imperiālismam, gan vēl čekas «sakarnieku» dotu slepenu uzdevumu izpildē.

Nenoliedzami, rodas situācijas, kad uzbrukumi no labā un kreisā spārna pierāda kritikas šķietamā upura centriskās pozīcijas drošumu un solīdumu. Šoreiz prezidentes neveiklais mēģinājums piejaucēt dievzemītē Rietumu demokrātijās pašsaprotamo politiskās nācijas jēdzienu liecina ļaunākajā gadījumā par neorientēšanos šajā jomā, vai labākajā — par kārtējo kļūmi gan terminoloģijā, gan padomnieku un tulku izvēlē.

Taču aplamība plašāka par vienas intervijas sabiedrisko un starptautisko rezonansi. Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā, valsts galvai kavējoties ar vērtējumiem un rīcību savu likumdošanas deleģēto pilnvaru ietvaros, Latvija nonākusi līdz starpnacionālo attiecību krīzes situācijai. Jautājums nav vienīgi par krievu mēles nezināšanu kā sekundāru trūkumu tik spožās poliglotes Vīķes-Freibergas izglītībā. Praktiski pierādījusies un pierādās prezidentes valstiski bīstamā nekompetence postkomunistiskajai Latvijai eksistenciālā problemātikā.

Varbūt nevietā visa ļaunuma sakni «Maskavas rokas» veidolā meklēt savas valsts pagultē un savā amatpersonas zemapziņā. Akadēmiskais veikums psiholoģijā un statuss Kanādas zinātņu akadēmijā reiz nodrošināja teju vai vienlaidu latvju inteliģences atbalstu. Ar to nepietika, lai kušinātu klaigājošu pūli zem pils logiem. Par nelaimi valstij, lai sekmētu izglītības reformu Latvijā, prezidente nesāka ar ilūziju revīziju sevī.
Patlaban par «galma mākslinieku» netaisni nievātais Miervaldis Polis glezno Vairas Vīķes-Freibergas parādes portretu — vēsturei. Gribētos prezidentes teiktajos un nepateiktajos vārdos saklausīt, ka viņa nepozē — tautai un pasaulei, vēsturei un mūžībai.