Aivars Tarvids: Galva uz pleciem

Ceturtdiena, 13. maijs (2004) 07:32

Amerikāņu neveiksminiekam televīzijas kameras priekšā islāma kaujinieki nogriež galvu un notecina upura asinis globālajā tīmeklī. Turpinās ticības karš un brīvības cīņas.

Šis nogalinātais ķīlnieks Bergs bija komunikāciju speciālists — līdzīgi pieciem britu-jaunzēlandiešu inženieriem, kuru galvas sarindoja ceļmalā «neatkarīgās Ičkērijas» režīma laikā.

Patlaban politkorekti audzinātā amerikāņu nācija saņem emocionālu kontrastdušu. Masu saziņas līdzekļi perversās detaļās tiražē jeņķu militārpersonu pastrādātās zvērības Irākas cietumos (te nu bija nacionālajai pašapziņai tik ļoti glaimojošais mīts par «labajiem zēniem» kā teju ideāliem «brīvības kareivjiem»), bet noslepkavotā Berga tuvinieki notikušajā traģēdijā vaino ASV administrāciju. Amerikāņi žēlo mocekli, grauž čipsus pie zilajiem ekrāniem un birdina asaras. Bušs atvainojas arābiem, Ramsfelds uzņemas visu atbildību, Blērs nožēlā ņaud, dažādu militāro un vainas pakāpju grēkāži gatavojas kara tiesai… Atkal aktualizējas Nirnbergas procesa juridiskā atziņa — pakļaušanās noziedzīgām pavēlēm ir noziedzīga.

Liekulīga vai naiva izrādās šī Rietumu pasaules līderu, sabiedriskās domas veidotāju un prātvēderu, pacifistu un moralizētāju gaušanās, šoka paušana un vainas apjēga. Varētu domāt, trešajā gadu tūkstotī karošana un nogalināšana beidzot kļuvusi humāna un toleranta. Ieroči varbūt kļuvuši gudri, pateicoties procesoru smadzenēm, karotāji palikuši tie paši, pateicoties barbarisma lādiņam viņu zemapziņas arsenālos.

Nožēlas vērti šie visas pasaules sensacionālie (patiesībā — prognozējamie) «atklājumi» par vardarbību, pazemojumiem, humānas izturēšanās deficītu un Ženēvas konvencijas pārkāpumiem. Vienkārši labvēlīgā situācijā izpaužas cilvēka daba — kā savulaik Vjetnamā vai Afganistānā, kā patlaban arī Čečenijā vai Gazas sektorā. Karš un formas tērps abās frontes līnijas pusēs visos laikos brīvlaiž un legalizē slepkavnieciskus instinktus, masveidā izraksta indulgences, padara mazvērtības kompleksu mocītus ļautiņus par šķietami vareniem un nesodītiem citu cilvēku likteņu lēmējiem.

Šajās dienās kara ministrs Slakteris inspicēja Latvijas kontingentu Irākā. Lielsaimnieks, kurš radis pie leknās Zemgales zemītes, mina neauglīgu tuksneša smilti un pielaikoja tropu formu. Skatoties ministra parādīšanos tautai TV tiltā ar Irāku, radās viens jautājums — vai ministra kungs tic paša apgalvojumam, ka irākiešu tautas attieksme pret latvju karavīriem palikusi draudzīgi nemainīga, lai kādus asinssuņus kailiem arābiem nerīdītu Abū Graibas cietuma uzraugi? Par irākiešu tradicionālo draudzību pret censoņiem, kuri atjauno viņu daudzcietušo valsti, prātīgāk gan prasīt ne Slakterim, bet, piemēram, krievu celtniekam Konorevam, bet — tavu nelaimi! — viņš Irākā ir pagalam nogalināts un ļoti, ļoti nerunīgs.

Slakteris atzina, ka Latvijas valdība oficiāli nepaudīs nožēlu vai nosodījumu saistībā ar irākiešu gūstekņu skandālu. Šoreiz klusēšana kā nostājas trūkuma zīme izrādījusies tā pragmātiskākā politika. Vienlaikus karš Irākā vedina uz, iespējams, attālām, tomēr vēsturiskām paralēlēm. Krietnie latviešu karavīri patlaban iesaistīti cīņā par taisnīgu lietu, kamēr starp viņu sabiedrotajiem izrādās arī nelieši. Lai atceramies leģionārus, kuri cīnījās pret komunismu, un atceramies esesiešus, kuri sargāja KZ gāzes kameras…

Starp citu, varbūt nepārspīlēt latviešu morālās kvalitātes, sirdsšķīsti metot aktuālos pārmetumus jeņķu sadistiem un okupantiem? Pietiek atcerēties konkrētus notikumus dažā labā Latvijas armijas kazarmā, ieslodzījuma apstākļus pašmāju cietumos, policijas brutalitātes piemērus vietējā mentenē…

Visbeidzot — notikumu attīstība vedina un gauži ciniskiem pieņēmumiem. Ja patiesi konflikts Irākā nav karš par naftu vai karš pret terorismu, bet tik bieži piesauktais civilizāciju sadursmes sākums jaunajā, globalizētās pasaules kvalitātē, tad Rietumus pazudinās tā reālais un iedomātais humānisms. Ja cīņa notiks ar morāli konvenciāliem līdzekļiem, perspektīvā tā lemta totālam zaudējumam. Patlaban algotņu armija spēkojas fanātiķiem, kuri nešaubīgi pierādījuši, ka netaupa savu dzīvību slaktiņā. Cilvēce atkal mēģina noskaidrot jautājumu, vai mežonību iespējams nomaitāt vienīgi ar vēl lielāku nežēlību. Kategoriski atbildēt grūti — pat komforta apstākļos, kad galva pagaidām uz pleciem.