Aivars Tarvids: Mirklis slavas

Ceturtdiena, 29. aprīlis (2004) 07:43

Popārta klasiķis Endijs Vorhols savulaik pravietoja, ka jebkuram cilvēkam dzīvē dota iespēja izbaudīt kaut ceturtdaļstundu patiesas slavas. Jāprot vien tvert mirkli, lai, bremzējot pulksteņa rādītāju gaitu, nekautrētos no mūžības ambīcijām.

Viņnedēļ par dienas varoni kļuva puisis, vārdā Dzintars, kam bailēs nedrebēja kājas, raušoties Vanšu tilta augstumos. Drošsirdi medīja TV kameru objektīvi, par viņa veikumu debatēja «Rīgas tēvi». Galvaspilsētā, lūk, akūta problēma, kā pasargāt tiltu no augstkāpējiem — elektrisko ganu ierīkojot vai policijas posteni nozīmējot. Kaut gan recepte pret potenciālajiem slavas tīkotājiem gauži vienkārša — ignorance no mediju un ugunsdzēsēju puses. Ja malacim dzīvam izdodas tikt atpakaļ uz dzimtās zemītes, viņš automātiski saņem reālu cietumsodu par ļaunprātīgu huligānismu (garīgi slimais — beztermiņa dziedniecību slēgta tipa iestādē), ja varonim misējas, nelaiķi, protams, jābērē slēgtā zārciņā.

Patiesas slavas mirkļi var trāpīties kā nejauši atrasts burvju vērdiņš, vismaz cieši piestūķēts naudas muķis. Kādiem paņēmieniem, piemēram, savu valstsvīra tēlu nav kopis politiķis Šlesers! Bet vispārēja atzinība politiķi aplaimoja vien brīdī, kad viņš, ambīcijās aizrāvies, «nefiltrēja bazāru» — intervijā runāja par skaistumu «no iekšām» vai valsts interešu labā publiski ieteica izguldināt Žirinovski brīvās Latvijas pēļos. Vai arī ekspremjers Birkavs. Ne ar konsekvento eirotieksmi viņš guvis paliekošu slavu, bet ar epiteta «reņģēdāji» copyright, smaidu un badastreiku. Tāpat eksprezidents Ulmanis. Viņš cerēja būt par valstsvīru, kurš darīs tautiešus laimīgus un pateicīgus, jo pavadīs mūžībā dižā radagabala Latvijā ielaistos krievu tankus. Patiesībā Ulmanis, šķiet, izrādījies tāds «Gunča», kas pat vienu hokeja halli nespēj uzsliet.

Mūslaiku vēstures realitātes šovā varoņi piedzimst un mirst cikliski. Ilgdzīvotāju, kuri joprojām piedalās izrādē vai paliek publikas atmiņā, nav daudz. Jādomā, viņu biogrāfijas bez veiksmīgas apstākļu sakritības un naudas resursiem virza vēl citi dzenuļi. Tikmēr vadošo lomu tēlotāji rosās, vairāk vai mazāk talantīgi iejūtas savā viedo valstsvīru ampluā, un, garlaikotu skatu sekojot viņu rosībai nebeidzamajā izrādē, brīžam problemātiski prognozēt šo aktīvistu pēdas vēsturē un laikabiedru prātos, grūti izskaitļot censoņu politisko zvaigžņu stundu un patiesās slavas īsmirkli.

Piemēra pēc, premjers Emsis, kam, vadoties no formālās loģikas un politoloģijas aritmētikas, vajadzētu turpināt dzīvi vēsturē ar angļu mēlē teikto NATO runu Baltā nama zālienā vai šonedēļ nenovēršamo zilzvaigžņotā Eiropas Savienības karoga vicināšanu tepat Rīgā. Bet atmiņa mēdz būt iracionāla un vienaldzīga pret oficiozu. Kas zina, Emsis vēl nenojauš, ka labākajā gadījumā viņš laikabiedru prātos paliks kā bulvāru žurnāla nomedīts puspliks peldētājs.

Emsis amatā sabijis nieka pussimt dienu, bet viņa valdības laikā paveikti neordināri darbi. Pirmo reizi Otrās republikas laikā izraidīt no valsts Krievijas oficiālu pārstāvi, kura «darbība nav savietojama ar diplomāta statusu», — tā nav banāla pensiju indeksācija, budžeta pieņemšana, pat pikanta pārteikšanās — nē. It kā īsta vīra un patriota rīcība. Bet tautieši jau mums riebīgi un nenovīdīgi. Kazi, atcerēsies ne konfrontāciju ar kaimiņu lielvalsti, bet kritiķu premjeram veltītās, bieži vien nepiedienīgās un nievīgās apsaukas.

Nenoliedzami, kamēr premjers krēslā, viņam paliek profesionālās izaugsmes iespējas un izredzes pieredzēt tīrraudzes atzinības mirkļus. Mēģinātu iekļaut Emsis kabinetā kreisās opozīcijas ministru, tā pirmo reizi izveidojot valstiski novatorisku varavīksnes valdību Latvijā, pilsoņi, jādomā, vis nepaliktu remdeni. Pat neveiksmes gadījumā viņš demisionētu ne kā Latvijā ierasto politisko intrigu vai konkurējošo ekonomisko grupējumu tradicionāls upuris, bet kā īstens moceklis vai jūdass. Politiskās aktualitātes piedāvā arī citus variantus. Iespējams turpināt latento konfrontāciju ar «krieviem», naivi cerot, ka konflikts ar izglītības reformas pretiniekiem atrisinātos pats no sevis, jo spītnieki beidzot piekāpsies, tā nenovēršami sagaidot jaunu masu protestu vilni. Un radikāli atrisināt situāciju, dodot pavēli ar ūdensmetējiem izgaiņāt masu nekārtību dalībniekus. Šo rīcību prastu novērtēt pat internacionālie plašsaziņas līdzekļi — pirmais «zaļais» premjers Eiropā, bet kāda dzelžaina roka, kāds gara spēks…

Bet pasaulīgajai slavai jau piemīt gaisīgas kurtizānes un mūķenes divējā daba. Tālab velti, piemēram, mēģināt izzīlēt, kurš izrādīsies dižākais triumfa mirklis VVF karjerā, vai naivi mierināt sevi ar domu, ka Repšes kunga personības kulta kulminācija neatgriezeniski palikusi Latvijas pagātnē.