Aivars Tarvids: Cerība vēl dzīva

Piektdiena, 23. aprīlis (2004) 00:02

Sestdien sākas pasaules čempionāts ledus hokejā un politkorektuma vietējais standarts paģēr likt vienlīdzības zīmi starp dzimtenes un spēles mīlestību, starp patriotismu un sporta glorificēšanu.

Atkal latviešu pašapziņas zupas katls gatavs pavasara uzsildīšanai. Mediji vienotā propagandas un informācijas lavīnā steidz apstrādāt auditoriju. Papīrs un ētera viļņi jau pacieš un izskaidro visu.

Komandas sastāvs, komandas pretinieki, komandas izredzes. Spēļu vietas, spēļu laiks. Līdzjutēju iespējas Prāgā, līdzjutēju iespējas mājās pie televizora… Alus kā dzēriens un «Aldaris» kā sponsors. Sports kā labākais valsts tēla spodrinātājs. Sarauj, Latvija, mūsu fani joprojām labākie pasaulē.

Sports kā politikas turpinājums un politika kā sporta rezultāts. Pilsonība par īpašiem nopelniem dažam labam ripas dzenātājam. Nelatvieši kā čakli lamu vārdu lietotāji un kūtri himnas dziedātāji. Uzvara pār Krieviju kā revanšs par okupāciju. Vakar varonīgs leģionārs Volhovā, šodien vārtu guvējs vai vārtu sargs uz ledus.

Atkal iespēja latvietim just latvieša elkoni, iespēja sajust vienoto sirdspukstu ritmu trakojošās arēnas tribīnēs vai pārpildītā krogā pie lielā ekrāna. Atkal iespēja prominencēm tuvoties savai tautai, mugurā velkot izlases svīteri un paņemot bezalgas atvaļinājumu komandas spēļu dienās vai dodoties dienesta komandējumā, šogad, olē, olē, uz Čehijas Republiku.

Dubultstandartu un iecietības triumfa laiks. Pat tumsonīgākais nacionālists uzskatīs, ka okupantu pēctecis nav deportējams, ja vien šis krievs spēj ripu dabūt Latvijas pretinieku vārtos. Cik mīļi būs latviešu pusaugu šmurguļi, kuri, grīļodamies pie «Mildas» kājām, apdzērušies, mēģinās dziedāt par Dievu, kurš svētī Latviju…

Vēl nemitīgā sodīšanās par TV komentētāju stulbumu un nekaunīgo reklāmas uzmācību tiešraižu laikā. Nenovēršamais darba procesa apsīkums kantoros un birojos spēles dienā, kad liktenīgā kaislība izrādīsies spēcīgāka par dienesta pienākumiem. Piedevām obligātās un nervozās vīru runas darbavietas pīpētavā pirms pēdējās trešdaļas, kad spēli vēl iespējams saglābt.

Gadskārtējais kārdinājums aizmirsties un, jutekļus nekontrolējot, ļauties spēles azartam. Kāda vairs valsts nozagšana, kādas pazemojošas rebes un acīmredzami interešu konflikti ap multihalles būvēšanu, ja mūsējie teju teju ietiks čempionāta nākamajā kārtā?

Hokejs kā pārlaicīga nacionālā ideja, fanu stress kā nacionālās eksistences forma. Pārliecība, ka vajadzīga vēl viena uzvara, vajadzīga pirmā, tik ilgi gaidītā un godam pelnītā medaļa, lai visa tumsonīgā cilvēce beidzot drošu pirkstu prastu parādīt Latvijas vietu uz globusa.

Nodevīgi, pagalam sakāvnieciski apgalvot, ka Latvijas valstsvienībai pēc definīcijas nevar būt dižu panākumu. Varbūt iespējams uzsliet ledus pili katrā pagastā, bet cilvēcisko resursu un jaunu atlētu nelielās izvēles dēļ čempionu ambīcijas lemtas ierobežojumiem. Var dievzemītē atrasties izcils sportists, ne vienlaicīgi savākties izcila komanda.

Un tikai nejēga vai atkritējs klāstīs, ka šodienas Latvijas komandas spēli skatīties garlaicīgi, viduvējības, lūk, allaž garlaicīgas, ja talanta deficītu dubulti ik spēles minūti nekompensē motivācija un emociju pārbagātība. Ir, protams, Ozoliņš, kurš dažādu apstākļu dēļ varbūt nekļuva par latviešu Bobiju Oru. Ir, protams, Irbe, kurš bija cienījams NHL profesionālis, ne superzvaigzne. Ir censoņi, kam pietiek uzņēmības doties iekarot Jauno pasauli. Vien jāatzīst, ka Latvijā, par nelaimi, Baldera unikālā dotuma superspēlētājs parādās reizi gadsimtā.

Bet pagaidām cerības vēl dzīvas, un čempionāta tabulas neaizpildītās rūtiņas saglabā nevainību. Ja komandai, ja mums visiem veiksies, rīt sekmīgi pretosimies čehiem, bet friči pirmdien ir ņemami. Cik alus un sirdēstu līdz tālajai nestundai, kad uzvara vai zaudējums spēlē ar Kazahstānu no «būt» vai «nebūt» A grupā problēmas pārtaps vai visas Latvijas valsts un latviešu tautas eksistences jautājumā.
Visbeidzot — var nedievināt hokeju un nepārvērst sportistus lāčplēšos ar slidām pie kājām. Pietiks atzīt, ka vīri dara smagu un sviedrainu darbu, par kuru reizēm sit pa seju. Viņi, ledu grauzdami, neatstāj vienaldzīgus tūkstošiem tautiešus, piedaloties neiestudētā starptautiskā izrādē un piedāvājot saviem atbalstītājiem mirkļa cerību. Par to pienākas kāds paldies šajos citkārt tik merkantilajos un viegli prognozējamos laikos.