Aivars Tarvids: Mani nogalina…

Ceturtdiena, 22. aprīlis (2004) 00:03

Atliek paņemt rokā cigarešu paciņu, lai pārliecinātos, cik ļoti dzimtā Latvijas valsts par mani, raksturā vājo un iegribās baudkāro pilsoni, rūpējas. Mana zūdošā veselība un kailā dzīvība izrādās tās kopējās bagātības daļiņa, kura nemitīgi jāsargā no apdraudējumiem visa indivīda mūža garumā.

Izlasu brīdinošos vārdus nekrologa vērtā rāmī uz jebkuras cigarešu paciņas — mani aģitē, brīdina, iebaida. Jā, pīpmaņa iespēja iegūt neoperējamu plaušu vēzi ir reāla, statistiski it kā pierādīta. Vajadzēs vien reiz iegulties nāves cisās, ilgi un mokoši agonēt, lai piedzīvotu brīdi, kad sāpes neremdēs pat narkotiku trieciendeva un exitus letalis šķitīs kā happy end. Protams, iespējams arī optimistiskāks scenārijs. Kancera vietā plašs infarkts. Mirklis sāpju un baiļu, lai kārtējā mirēja gars praktiski pārliecinātos par baznīcas mūžības solījumu patiesumu, savukārt dzīvības šaipusē palikušie jau bijušie laikabiedri neuzzinātu, ka mans līķis obligāti kremējams, bet nikotīna piesūcinātie orgāni bez ierobežojumiem izmantojami medicīniskiem nolūkiem.

Tamlīdzīgas nākotnes izredzes, protams, ikdienu nedara cerīgāku. Par laimi, nāves bailes nav vienīgi smēķētāju prioritāte. Tā nu kūpinu cigareti, izbaudot apziņu, ka pat valsts spēkos nav mani atradināt no šā kaitīgā paraduma. Savukārt nāvi vēstošie uzraksti uz cigarešu paciņām izraisa vienīgi nožēlu — cik brutāli un velti samaitāts klasisks rūpnieciskā dizaina paraugs. Uzskatu brīvība joprojām neatņemama, un iespējams, konkrētu cilvēku par Rīgā perējošo zīriņu likteni vairāk skumdina uz kartona kārbiņas uzdrukāta kamieļa mocības.

Patiesībā šis ir gailošas cigaretes garumā apcerams stāstiņš par vienu no daudzajām valstiskās liekulības apgrūtinošajām izpausmēm, kuras jāpacieš vienīgās dzīves laikā. It kā nieki, bet eksistenci tie maitā jūtamāk par Kremli vai bin Ladenu… Amerikāņi, lūk, jūtas tik varena nācija, ka vēlas vienlaidus mirt jauni, skaisti un veseli. Mērs Blumbergs, izbijis nikotīna vergs, atgriezta ķecera centībā pieteicis krusta karu smēķētājiem visā NYC. Bet amīšu juristi-šakāļi pelna milzu honorārus, naivu un lētticīgu smēķētāju labā piedzenot daudzmiljonu sāpju naudas no tabakas kompānijām. Šie nāves ražotāji mūslaikos pat nevaidā no svaiga gaisa un veselības kārās cilvēces atpirkties ar sponsoru naudas grašiem. Piemēra pēc, F-1 sacīkstes drīz paliks vienīgi «Ferrari», ne arī ierastajā «Marlboro» sarkanumā. Savukārt brīvību gadsimtiem tik ļoti mīlošie īri, kapitulējuši valdības priekšā, savos pabos turpina cilāt «Guiness» glāzes, kamēr uzsmēķēšanas laimība viņiem šajās nacionālajās prieka vietās nu totāli liegta.

Latvija neatpaliek no civilizētās pasaules, cilvēkmīlas vārdā ķēmojas nopakaļ progresam, un smēķētāji pamazām nonāk ārpus likuma kā perversi, vismaz maniakāli pašnāvnieciski subjekti. Tabakas reklāma drīz nepriecēs acis, bet krogos rīkotos reidos pašvaldību kārtībniekiem būs garantētas iespējas izspiest kukuļus no to īpašniekiem, kuri pārkāpuši nesmēķētāju tiesības viņu alveolām absorbēt sterilu gāzu maisījumu, sadzīviski sauktu par gaisu. Pilnam apgrūtinājumu komplektam Latvijas smēķētājiem nenovēršamā valsts dalība Eiropas Savienībā nozīmē pakāpenisku akcīzes nodokļa palielinājumu un būtisku cigarešu sadārdzināšanos. Savukārt smēķēšanas nīdēji patlaban varonīgi organizējas tautas frontē, lai šī jumta organizācija beidzot atbrīvotu valsti no nikotīna okupācijas.

Tā bijusi nejaušība un vēstures rotaļa, ka dažas narkotikas (alkohols, nikotīns) atzītas par legālām, kamēr citas baudvielas (pat marihuāna) vairumā gadījumu ieguvušas kriminālu statusu. Pagaidām smēķētājiem vismaz formāli saglabājas likumīgas tiesības pirkt, glabāt un lietot tabakas izstrādājumus. Bet visatļautība un terors (vienalga, smēķētāju vai nesmēķētāju) ir derdzīgs un tracinošs. Ja ir garantētas publiskas vietas nesmēķētājiem, līdzīgu prasību vismaz pagaidām tiesīgi izvirzīt arīdzan smēķētāji. Krogos, piemēram, iespējams iedibināt striktu apmeklētāju segregāciju. Nejauki, ja diētiskā ēstuvē bezkaunīgi pīpmaņi apdūmo daudzbērnu ģimeni pie idilliska brokastu galdu. Tikai bārā citiem apmeklētājiem diskomfortu spēj radīt (tātad neatgriezeniski nogalināt nervu šūnas) māte ar neaudzinātiem un histēriskiem bērneļiem, kuriem, lūk, tiesības, jo viņi, iespējams, nākotnē pelnīs smēķētājiem pensiju. Egoistiski smēķētāji dara dzimtenes gaisu zilganu un smacīgu, bet līdzīgi rīkojas arī egoistiski autoīpašnieki. Pretīgas ir cigarešu galiem piemēslotas ietves, bet pretīgi arī spļaudekļi uz bruģa. Un neviens nepierādīs, ka slienājas un cūkojas vieni vienīgi smēķētāji…

Valsts tās ierēdņu un sabiedrisko izpalīgu personā uzņēmusies atbildību par mani, smēķētāju. Nodarboties ar lētu un mazefektīvu pretsmēķēšanas propagandu nenoliedzami ir vieglākais veids, kā uzurpēt tās patmīlai glaimojošās rūpes par līdzcilvēku. Var nīdēt tik estetizēto un pavedinošo cigarešu reklāmu un netraucēti atļaut legāli apgrūtināt potenciālo patērētāju ar dažādu brīnumzāļu (svara regulētāji, muskuļu trenētāji, uztura bagātinātāji utt.) publisku un agresīvu slavināšanu. Grūtāk un sarežģītāk par nikotīna un darvas satura uzrādīšanu kontrolēt valstī tirgoto pārtiku, arī ģenētiski modificēto. Pateicīgāk un ienesīgāk nodarboties ar nebeidzamajām spēlītēm ap Alkohola aprites likumu, lobējot viena vai otra ražotāja vai tirgotāja intereses. (Teju filozofiska disputa un bioķīmiskas problēmas līmenī paceļot jautājumu, vai alus uzskatāms par alkoholisku dzērienu. It kā atbilde nebūta skaidra jebkuram praktiķim, kurš zinoši apliecinās, ka alus paģiras ir pašas baisākās un nesalāpāmākās.) Un valstiski pagodinošāk rūpēties par dažādu ekoloģiski riskantu investīciju piesaistes projektu īstenošanu (naftas termināļu vai celulozes kombinātu būvniecību). Nudien, gribas paldiesot varu, ka pagaidām jebkura produkta (no speķa līdz šokolādei) iepakojumu negrezno patērētāju brīdinošs teksts par pārmērīgās lietošanas kaitīgumu un iespējamās atkarības draudiem.

Latvijai vienkāršāk un starptautiski prestižāk pievienoties pasaules tabakas konvencijai nekā maksāt cilvēcīgas algas ātrās palīdzības šoferiem, kuriem suņa darbs, neskaidrs profesionālais statuss (ar ko šāds stūres vīrs sliktāks par pažarnieku vai mentu mašīnas vadītāju?) un cieņu pazemojoša samaksa. Var katru cigarešu paciņu apdrukāt ar kapa plāksnes cienīgiem burtiem «Smēķēšana nogalina», izliekoties nemanām, ka Latvijas valsts ik dienas nogalina savus pilsoņus. Nogalina ar varas nesēju klīnisko stulbumu vai neremdināmo savtību. Un bieži vien jēdziens «nogalina» lietojams ne pārnestā nozīmē kā banāla hiperbola, bet tieši, viennozīmīgi un neatgriezeniski.

Ja apjēdz šo patiesību, cilvēkiem ar labilāku psihi atliek vien iespēja uzsmēķēt. Valsts iedabu tas nemainīs, bet saspringtos nervus varbūt nomierinās.