Aivars Tarvids: Miera balodīši

Ceturtdiena, 8. aprīlis (2004) 00:01

Saeimas kreisie spēki sargā ne tikai krievu skolasbērnu tiesības. Viņi pieprasa izvest Latvijas armijas kontingentu no Irākas, lai pasargātu visu Latvijas tautu no atriebīgu islāma kaujinieku rīkotiem terora aktiem valstī.

Latvijas karavīru nosūtīšana uz Irāku nav populāra iedzīvotājos. Tās nav olimpiskās spēles vai viesizrāžu turneja. Irāka ir «karadarbības teātris», kur asinis ir īstas, kur kritušajiem zaldātiem un nogalētajiem civilistiem nav dublieru.

Saprotama «kreiso» pretenciozā rosīšanās Augstajā namā. Varītēm aicinot karavīrus mājās, šie «miera baloži», pārliecināti arī par latviešu daļas klusējošu morālu atbalstu savai cildenajai un pacifistiskajai prasībai. Teroristi apdraud okupantus visā pasaulē. Sprādzieni Spānijā bija baisi — terora akts universālveikalā «Centrs» salīdzinoši jāvērtē kā palaidnība. Nu teroristi nolikuši «uz ausīm» Eiropas valstu specdienestus, sola izrēķināties ar panu Kvasņevski.

Vietējiem demagogiem tīk musināt tautu par «Al Queda» varbūtējiem tīkojumiem dievzemītē, provocēt bailes no potenciāliem masu slaktiņiem Rīgā. Arī šī viedokļa oponentiem iespēja publiski vingrināties formālajā loģikā, gudri tautai stāstot, ka Latvija nav primārs mērķis teroristiem, jo tās politiskā ietekme koalīcijā ir niecīga, šeit notikušajam ekscesam nebūs vajadzīgās propagandas rezonanses utt., u. t. jpr.

Nacionālo bruņoto spēku turpat 130 vīru kontingenta evakuēšanai no Irākas patlaban arī šķietami pateicīga papildus motivācija. Šajā zemē, lūk, aktivizējusies karadarbība. Pagaidām vēl dzīvie jūras kājnieki un citi JA okupētajā Irākā šauj, bet Amerikā militārie orķestri bērēs trenējas himnas spēlēšanā, un godasardze izjūt cinka zārku smagumu.

Iespējams, noticis ļaunākais — Irākā sākusies nekontrolējama valsts dezintegrācija, ticības un pilsoņu kari starp šiītiem, sunnītiem un kurdiem (tieši baidoties no šādas notikumu attīstības, Bušs seniors pēc uzvaras Līča karā negāza Sadāma režīmu). Tikai necienīgi un nevietā spekulēt ar Latvijas brīvprātīgo dzīvību apdraudējumu (viņi ir profesionāli karotāji, kuriem lielas algas maksā par risku, ne par godpilno pienākumu manevros maršēt NATO karakungu priekšā).

Dramatiski, bet situācija Irākā nonākusi slaktiņa strupceļā, šīs valsts atgriešanās normālā starptautiskā apritē kļūst aizvien problemātiskāka. Pirms gada prezidents Bušs juniors sāka zibenskaru un amerikāniskajā lielmanībā iedomājās — gāzis asiņainu režīmu, kā atbrīvotājs viņš atnesīs irākiešiem jeņķu standartizētu demokrātiju, un brīvlaistie irākieši bučos labdarim rokas. Bušs, naivais un paštaisnais, uzskatīja, pietiek ar lāzera ieročiem, lai mainītu tūkstošgadīgā kultūrā sakņotu mentalitāti un vērtību sistēmu. Tā vietā, lai Irākā balstītu Rietumiem lojālu režīmu, amerikāņu stratēģi tur vēlējās ieviest Rietumu parlamentārismu… Kas zina, terora eskalācija pasaulē, šis t.s. civilizāciju karš, ir Austrumu pašsaglabāšanās instinkta izraisīta brutāla atbilde uz objektīvajiem globalizācijas procesiem pasaulē. Ne banāls nabagu un plikadīdu cīniņš pret turīgajiem un izvirtušajiem, bet mēģinājums 21. gadsimtā saglābt ticību un identitāti.

Politiski bezatbildīgi un praktiski neiespējami mēģināt mainīt lietu kārtību pasaulē un, līdzīgi mesijām, uzspiest savu kristiešu dzīvesveidu daudzmiljardu cilvēku pārējai pasaulei (vietā atcerēties Kiplinga hrestomātiskās rindas par divu šo pasauļu nesatikšanos). Starp citu, tālab nav pragmātiski lamāt, piemēram, Uzbekijas līderi Karimovu par diktatoru. Lai viņš mierīgi bauda tradicionālu Austrumu despota dzīvi un mierīgi eksportē uz Latviju kiš-miš rozīnes — līdz brīdim, kad nesāk savas ideoloģijas un dzīves stila varmācīgu eksportu.

Tikmēr Latvijai atliek vien cerēt, ka lielais sabiedrotais godam izkulsies no Irākas ķezas (tā nebūs «Buša Vjetnama», kā šonedēļ pravietojis senators Teds Kenedijs). Latvijai patlaban izvest karaspēku objektīvi nozīmētu gļēvumu terora draudu priekša un totālu lojalitātes deficītu pret ASV.

Pagājušajā nedēļā rīdzinieki velti gaidīja, kad F-16 lidmašīnas kā bezdelīgas uz saviem spārniem atnesīs NATO pavasari. Ja vēlamies, lai nākotnē Amerika mūs patiesi sargā no latviešu tradicionālajām fobijām un Latvijas varbūtējiem agresoriem, nāksies vien pieciest tās lielvalstiskās kļūdas, politisko muļķību un masu kultūras invāziju. Tāda nu ir Latvijas vēsturiskā nolemtība, kad iedomātu vai patiesu dzimtenes interešu vārdā reizēm nākas piedalīties svešos un nepopulāros karos — vienalga, SS leģionāra vai NATO standarta frencī.

Teiktais gan nenozīmē, ka Saeimā nebūtu jāizskata jautājuma par valsts dalību Irākas karā daži aspekti. Parlaments tiesīgs, būtībā tā pienākums pilsoņu priekšā rūpīgi izmeklēt, kālab Valsts prezidente, Ministru prezidents, ārlietu ministre, arī valdošās koalīcijas karakalpi un amazones tik nekritiski uzklausīja ASV administrācijas argumentus un mīļuprāt pieteicās karagājienā (kas zina, nonākot pretrunā ar Latvijas likumdošanu). Latvijai un ASV ir dažādas svara kategorijas, un savas reālās iespējas jāapzinās, lai netaptu par politisku apsmieklu. Taču arī šajos skarbajos spēles noteikumos iespējams saglabāt valstisku pašcieņu. Var doties senjora vadītā karagājienā kā brīvs vasalis, var savu dzimtcilvēka muguru liekt plebejiskā padevībā.