Aivars Tarvids: Jokus pie malas

Ceturtdiena, 1. aprīlis (2004) 00:31

Šodien smalkais tonis, sociālais konformisms vai apgrūtinoša tradīcija paģēr masveidā sacensties asprātībā, apliecināt gan individuālo, gan kolektīvo humora izjūtu un atdevīgi ļauties smieklu dienas vaļībām.

Iespējams, latviešiem, kā paškritiskai un zemnieciskai tautai, sen laiks atzīt nacionālā humora smagnējumu un selektīvismu. Neklājas mums publiski apsmaidīt tautiskos svētumus vai atraktīvām smieklu šaltīm gāzt pūļa elkus no ilūziju pjedestāliem. Pietātes tabu un dainu skapja ētikas kodeksa žogam apgrēcība un piedauzība, par laimi, pāri netiek. Jābūt, lūk, tolerantiem un inteliģentiem, jāvalda mute un jāievēro pieklājība. Tālab nesmuki iedot «aprīli», sakot, ka, piemēram, «Mildai» vai VVF šodien «mugura balta». Arī anekdotes tradicionāli ignorē latvietības īpatnības, to mīļums savulaik tika vērsts pret vācu baroniem, čigānu zirgu zagļiem vai žīdu pauniniekiem. Šaislaikos kā ierasti apnikuši fantomi apsmaidīšanai un anekdošu personāži tiek piesaukti jaunie krievi vai igauņu kurrati.

Savukārt mediji 1. aprīlī tradicionāli sacentīsies publikas nerrošanā un izklaidēšanā. Būs vairāk vai mazāk gaumīgas joku ziņas, kuras dienas garumā pierādīs autoru fantāzijas potences, arī testēs auditorijas naivumu un lētticību. Būs sadzīviski pastāsti, zemnabas frivolitātes un kaktu ķiķināšana. Vesela diena ko nenosmieties… Latvieši pamazām amerikanizējas un eiropeizējas, viņiem vajadzīgi un nodrošināti smiekli dzīves aizkadros, kuri palīdz adekvāti un laicīgi reaģēt smieklīgās situācijās.

Patiesībā visdažādākās gradācijas smieklu (humora, ironijas, sarkasma utt.) lādiņš krājas starp diviem pretēji lādētiem lielumiem, līdz spriegums uzplaiksnī smieklos vai smieklos caur asarām, nenovēršami pierāda enerģijas nezūdamību smaida vai smīna izpausmēs. Tās ir mūžīgās un vispārcilvēciskās pretrunas starp formu un saturu, starp ilūziju un nespēju to piepildīt, starp cilvēka (arī — tautas, valsts) iedomāto pašvērtību un reālo sabiedrisko nozīmību. Latviskajā vidē šīs kolīzijas piejaucētas un gūst izpausmes dienu pēc dienas.

Arī šopavasar, kad dievzemīti no nenovēršamās degošās kūlas stihijas spēj pasargāt vienīgi pavasara plūdi likteņupes Daugavas baseinā, iemeslu jokiem netrūkst. Latvietis, kurš tradicionāli, līdz kaula smadzenēm vai gēnu kodam, baidījies no krievu lāča, brīnumainā kārtā pasprucis zem jeņķu atomširmja, nu rūgst sapīkumā un gražībā, jo viņš — brīvības mīlnieks! — kļuvis par potenciālu džihada mērķa auditoriju. Mūsu valstsvīri, kā allaž līdzīgi nerriem, amzierējas vislatvijas tirgusplacī. Viņi prot eļļas krāsām uz audekla izguldīt Rubensa tipa formīgas daiļavas un politiskos oponentus tēlot verbāli un paliekoši — kā Zaļkalna granītā tēsto cūku.

Mēs dzīvojam laikā, kad korumpanti-priekšnieki publiski tiek saukti vārdā, kamēr sīkus kriminālistus un ieskurbušus šoferus no tautas pārmērīgām dusmām paglābj kautrs uzvārda iniciālis policijas relīzēs. Mediji Māras dienā runā par tautas pārciesto izvešanas «traģēdiju», lai nedēļu vēlāk paputējušā hokeja WM sakarā konstatētu latviešu hokeja fanu «traģēdiju». Bet satrakotais karsēju pūlis tikmēr paģēr Limpanam Kirova likteni, vēlas kundziņam atņemt Trīszvaigžņu ordeni un izdara politnekorektus secinājumus par antivaroņa anketas «5. punktu».

Latvieši, nebūsim pieticīgi, ir varen lustīga tauta. Viņi atdevīgi raudājuši Staļina bērēs un masveidā baidās no Žirinovska. Savulaik viņu labākā eksporta prece bija latviešu strēlnieki un leģionāri, bet mūsdienās — nelegāli gastarbeiteri un priekameitas.

Nācijas pašironija, šķiet, tautas vitalitātes drošākais garants. Ebreji, jādomā, izkūlušies cauri visiem holakaustiem, ne pateicoties naudai vai antisemītu viņiem godos piedēvētajai kristiešu bērnu asiņu pilināšanai uz macas, bet ebreju kolektīvajai un gadu tūkstošos jau rafinētajai spējai par sevi pasmieties — kā apgalvo aculiecinieki, pat Aušvicā. Konkrētam cilvēkam pašironija it bieži palīdz nesajukt prātā, nenodzerties, nepārvērtēt savas unikālās personības lomu cilvēces vēsturē. Daudziem svētīgi un pragmatiski laiku pa laikam pastiept roku, lai paņemtu galvaskausu un parunātos ar savu uzticamāko draugu Joriku.

Bet cilvēks jau atļaujas būt vājš un neaizsargāts. Paša dzīves dramaturģija attīstās traģēdijas žanrā, kamēr laikabiedri viņa acu priekšā aizgūtnēm spēlē komēdiju. Ja apziņā izdodas šos lielumus un pasaules redzējumu mainīt vietām, īpaši svinama joku diena kļūst lieka. Viss kalendārais gads paiet veselīgos un pašattīrošos smieklos, kuri vienmēr un visur ir pēdējie.