Aivars Tarvids: Sarkanā migla

Ceturtdiena, 11. marts (2004) 00:01

Vakar Induļa Emša kabineta ministriem bija pirmā pilnā darba diena. No premjera Einara Repšes savulaik panāktā dāsnā algu pielikuma kungi un dāmas atteikties vēl nepaguva.

Pēdējās nedēļās premjera kandidāts Emsis pavadīja ekoloģiski (noosfēras izpratnē) kaitīgā vidē. Taisīja plašu koalīciju un pelnīja plašu infarktu. Vairāki valsts vadošie mediji prezidentes nominēto politiķi gan knāba, gan izģērba. Ja ticam daudziem viedokļiem, kuri bez pierādījumu svara brīvi virmoja ēterā un virtuālajā telpā, netīrā apgalvojumu slānī gūlās uz avīžu papīra un ieguva patiesības šķietamību konkurentu izteikās, Emsis, nenoliedzami, ir pēdīgais Latvijas politiskās sistēmas atkritums, kuru nācijas glābšanas un sabiedrības tīrības vārdā steigšus vajadzētu utilizēt. Tāds gliemīgs bezprincipu korumpants, dzīvelīgs un indīgs kā latvānis… Tāds blēdīgs ūsains vīrelis, kurš paņēmis no cita ūsaiņa kriminālas naudas čupu, lai uz Ventas mūžam netiktu uzcelti mazie HESi… Tāds kangars, kurš apzināti ļāvies uzsēdināties uz sarkano «āķa»… Neatkarīgi no Emša pagātnes mantojuma vai nākotnes izredzēm jāatzīst, totālo psiholoģisko teroru premjera amata pretendents pārcieta godam — bez publiskām histērijām, stājas un pašcieņas neatgriezeniskiem zudumiem.

Tagad nolemtībā atlicis gaidīt, kad sāks piepildīties Emša rējēju baisā prognozes par oligarhu varas un Maskavas ietekmes restaurāciju Latvijā. Nosēdīsies pār dievzemīti krājusies sarkanā migla un latvieši, lūk, ieraudzīs šausmu lietas. Latvija slēgs «bāzu līgumu» ar Krieviju un 1. maijā pievienosies NVS. Tiks ieviesta otra valsts valoda un bezvīzu režīms ar Krieviju. Tiks reabilitēti politisko represiju upuri Rubiks, Kononovs un Noviks (pēc nāves). Tankus, vismaz bruņumašīnas Rīgas ielās bučos Sols un Grigorijs. Pateicīgo latviešu tautu no Krievijas vēstniecības balkona uzrunās pats Žirinovskis. Audriņu «monstra» uzspridzināšana kļūs par svētku dienu. Sarmīti piemeklēs Emīlijas liktenis. VVF atkal dosies trimdā, lai klaida svešatnē strādātu pie fundamentālā pētījuma «Mēness fāzu nozīme latvju dainās».

Var, protams, apgalvot, ka draudīgajā politiskajā realitātē vainojami pašmāju Latvijas valstiskuma pretinieki, koruptīvās vides saglabāšanā vitāli ieinteresēti politikāņi un viņu naudīgie saimnieki, arī ārvalstu specdienesti. Kaut atbildību par stāvokli Latvijā pēc 9. marta pilnībā jāuzņemas «Jaunajam laikam», tās līderim un partijas finansu donoriem. Tieši viņu faktiskā mazspēja, ne dažādas gradācijas «tumsas spēku» pretdarbība «jauno laiku» režīmam rezultātā padarīja Emsi par premjeru.

Repše ir politiski atbildīgs, ka korupcijas apkarošana no kategoriska politiskā imperatīva pārtapa farsā (ar ambīcijām un saukļiem nepietika, lai, piemēram, «atkostu» t.s. ciparu TV afēras it kā blēdīgās «shēmas»). Atbildīgs, ka viņa pašpasludinātie morāles kritēriji pēc Audera «zelta rokas» un premjera privātajiem darījumiem ar nekustamajiem īpašumiem būtībā deģenerējās priekamājas iekšējās kārtības noteikumos. Atbildīgs, ka Latvija objektīvi nav gatava dalībai ES (stāvokļa dramatisms īpaši nepārprotams salīdzinājumā ar «paksageitas» mocītās māsas Lietuvas veikumu). Atbildīgs, ka pirmo reizi Otrās republikas vēsturē tieši un sistemātiski sekmēta nelatviešu agresīva konsolidācija valstī (uz emocionāli tik spēcīgās dzimtās valodas bāzes vienoti, ne citādi šķelti reālie un iedomātie neatkarības idejas pretinieki).

Piedevām gan Repše, gan viņa dzemdinātā partija bija slinka mācīties no citu kļūdām un pašpārliecināti uzskatīja, ka cilvēces īstā vēsture sākas ar viņiem — izredzētajiem. Ja kundziņi necerētu Satversmi pārrakstīt, bet praksē radoši izmantotu Makiavelli vai Ļeņina politisko mantojumu, viņi apjēgtu taktiska kompromisa nozīmi politikā un patlaban, atrodoties Ministru kabineta sastāvā, «no iekšas» skatītos «uz nagiem» Emsim, lai Latvija netiktu «pārdota krieviem». Tikmēr godīgais politiķis Kariņš vien iespēja asaraini aicināt Tautas partiju sēsties pie «baltas lapas» un sākt valdības taisīšanu «no sākuma». Kariņš nav dzejdaris, kazi, viņam balta lapa nozīmēs ne domas, bet mīļotās partijas kapu. Un nevietā politisko atbildību uzvelt un partejisko savtību inkriminēt «oranžajiem», kuri nepievīla premjera kandidātu Emsi, līdzīgi bandītiem «nepārmetot» viņu kā naivu «sešinieku» savā «strelkā». Labticīgais Kariņš sacerējās būt premjers un Repšes vietnieks par Slaktera & Kalvīša maksātu prastas nodevības cenu — laikam patriotam trūka ledus, ko likt pie sakarsušās un, iespējams, izcilās galvas.

JL pagaidām saglabā iespēju glābt politiskās ietekmes druskas valstī. Vēl laiks pārliecināties, cik Emsis neliekuļots aicinājumā šīs partijas pārstāvjiem nākt viņa valdībā. Lai Kariņš kā satiksmes ministrs no JL biroja ar revīziju un kāju ver «Kempmayer» šķietamā blēžu kantora durvis turpat Jēkaba kazarmās… Lai kārtējais JL politizētais mediķis veselības ministra kapacitātē ārstē priekšgājēju Audera un Circenes ielaistās sistēmas kaites… Lai galu galā JL piekrīt nākt Emša valdībā, loģiski, vēl pieprasot arī, piemēram, izglītības ministra portfeli… Šāds piedāvājums nenovēršami mazākuma valdību nostādītu izvēles priekša, darbos pārbaudot gan Emša patiesumu, gan TP pragmatismu… Bet vēlētāji pārliecinātos, vai šajā valstī pēc «jauno laiku» iespējamā «bezsaules norieta» valda «demokrātija vai demagoģija».

Tikmēr personālijas apstiprinātās valdības sastāvā provocē skepsi pat «zaļi», «oranži» vai «kristīgi» domājošos līdzcilvēkos. Lielsaimnieks Slakteris (ne militārists Dalbiņš) kā kara ministrs… Atlēts Jēkabsons kā iekšlietu ministrs, ne policijas sporta kluba direktors… Brāļi Radzeviči (tādi lauvassirdis vai ziemeļi) kā izglītības sistēmas un valsts pārvaldes reformatori… Bet Emsim par darba trūkumu grēks sūdzēties. Naivi cerēt, ka tūdaļ sāksies bibliotēkas, koncertzāles, ledus pils un dzīves līmeņa augšāmcelšanās. Pirmkārt publikas nomierināšanai triecientempā jāgūst pārliecinošs (vismaz PR aspektā) panākums tik alkaini piesauktajā «cīņā ar korupciju». Savukārt svarīgākais tests Emša valstsvīra lielumam būs viņa spēja vai nespēja reāli atrisināt 2004. gada 1. septembra problēmu. Iesaldējot, revidējot vai pilnībā saglabājot Izglītības likumu nemainīgu.

Jaunās opozīcijas (JL + TB/LNNK) karojošie fani mazākuma valdības karogu zīmē bezkaunīgi svītrainu kā seksuālo minoritāšu kopai, savukārt Valsts prezidente aicina Emša kabinetu nelokāmi stāvēt zem sarkanbaltsarkanā standarta. Latviešiem var pārmest daudzus trūkumus, vien politiskais daltonisms viņiem nepiemīt. Tādēļ velti atgādināt ķīniešu reformatora Dena Sjao Pina prātulu — «nav svarīgi, kādā krāsā ir kaķis, galvenais, lai tas ķertu peles».