Aivars Tarvids: Ordeņi un kāposti

Piektdiena, 5. marts (2004) 00:51

Briselē šonedēļ eirobirokrātus cienāja ar skābu kāpostu zupu, karbonādi un rupjmaizes kārtojumu. Dāmām un kungiem smeķēja. Kauču pieklājības dēļ, ēda un slavēja. Tāda kalorijām bagāta Latvijas tēla kulinārā debija ES varas gaiteņos. Zemnieciskās tradīcijās. Ar holesterīnu.

Citviet Beļģijā sākusies Eiropu šokējošā pedofilijas prāva. Latvieši lietā nefigurē. Mazgadīgu meitenīšu nomocīšanā apsūdzētais Ditrū vainu noliedz, un sevi dēvē par globāla prominentu izvirtuļu tīkla upuri. «Beļģijā visvairāk ienīstais cilvēks» nodots zvērināto rokās un nobēdzināts aiz bruņustikla, kam jāsargā grēkagabals no pūļa linčojošajām dusmām..

Tepat Vecmīlgrāvī apdzērušos šmurguļu trijotne nomaitāja divus cilvēkus, aplaupīja un apgānīja šo nelaimīgo līķus. Ieguvums — lietots mobilais telefons un kāds latiņš vodkai. Burlaki sakās nožēlojam pastrādātos asinsdarbus, bet tiesā šādas patiesas dvēseles šaustības jau vērtē kā vainu mīkstinošu apstākli. Gan slepkavām, gan mocekļiem viena etniskā piederība. Noziegums bez nacionālo konfliktu eskalācijas riska. Latvijai paveicās — kā gadījumā ar «Gulbenes maniaku».

Bet Augstākā tiesa piesprieda augstāko soda mēru trīs cilvēku slepkavam. Noziedznieks līdz mūža galam nu strēbs kāpostu zupiņu īpaša režīma cietumā. Ja Latvija nebūtu eiropeizējusies (kļuvusi humāna vai mīkstčaulīga), šo vīru pieliktu pie sienas un neatgriezeniski piesārņotu viņa perversās smadzenes ar svinu. Tad beļģi, visi citi smalkie eiropieši latviešus par šo barbarismu klusībā apskaustu. Noteikti vairāk nekā par mūsu unikālo rupjmaizes kārtojumu desertā.

Savukārt tautas priekšstāvji Latvijā atjaunojuši Pirmās republikas apbalvojumus. Atzinības krustu drīzumā piešķirs «darba darītājiem», bet Viestura ordeni kārs pie militāristu varonīgās krūts. Interesanti, kuri būs pirmie ordeņu kavalieri?

Kazi, valdības vīri, jo, agonējot Ministru kabinetam, viņi ātri kā avārijas brigāde iespēja glābt valsti no starptautiskās korporācijas «Telia Sonera» tīkojumiem, kuri negantās juridiskās konfrontācijas laikā Latvijai izmaksāja it kā Ls 50 000 dienā?

Arī dramatiskais varonis un valsts kontrolieris Černajs, kuram skauģi liedza Eiropas kalibra revidenta amatu, bet neuzpērkamā tiesa atvēlēja privatizēt mājiņu kāpās, sāpju naudas vietā kā morālo kompensāciju neatteiktos saņemt lieku un oriģinālu atzinības zīmi.

Varbūt Latvija pratīs novērtēt tos deputātus, kuri, šķiet, drīzumā likumdošanas ceļā panāks, ka valstī alus tiks klasificēts kā alkoholiskais dzēriens, kura tirdzniecība reglamentēta strikti kā brandvīnam. Vai caurumu ordenim frencī cerīgi durs pašvaldības policijas priekšnieki, kuri visā nopietnībā vēlas noteikt 2 litru maksimālo alkoholisko dzērienu uzkrājumu katras privātpersonas mājas bāriņā.

Iespējams, tiks oficiāli un pelnīti suminātas daudzās un diemžēl joprojām anonīmās amatpersonas, pateicoties kuru valstiskumam nācies slēgt apmeklētājus apdraudošo Doma katedrāles daļu. Maskava iekļūst pasaules ziņu lentās ar brūkošu akvaparku, bet Rīga — ar Dievnamu?

Kādu ordenīti, jādomā, pelnījuši pedagoģijas zinību teorētiķi un izglītības reformas veiksmīgie ieviesēji, kā arī potenciālie samierinātāji, kuru gara spēks nepieļaus, ka Latvijas uzņemšanas dienu Eiropā 1. maijā sagandē pieteiktie 100 000 tūkstoši protestējošo krievu. Bonuss arī prezidentei par atklātību. Kā nekā, atbildot uz Maskavas avīzes korespondentes jautājumu par sekmēm krievu valodas apguvē viņa iztika bez lieka politkorektuma.«Tas bija hobijs. Šobrīd to esmu pametusi. Ceru, kādreiz pie tā atgriezīšos,» tā VVF.

Bet valdības taisītāji par ordeņiem un hobijiem patlaban nedomā. Viņi domā par krēsliem, tērē savu valstsvīru laiku rakstu darbiem, ziedojas mūsu visu labā — «lai veidotu Latviju kā labklājības valsti visiem». Šos zelta vārdus pat opozīcijas svešais cirvis mūžam neizcirtīs no valdības deklarācijas melnraksta jau kanoniskā teksta. Un neglīti teikt, ka šonedēļ dala amatus, nē, tiek dalīta atbildība. Ēriks Jēkabsons — iekšlietu ministrs. Nudien, pēc gadiem šāda epitāfija godam rotātu kāda pieminekļa postamentu.

Tikmēr Latvijā veiksmīgi veikta jau otrā sirds transplantācija. Kādam mirstīgajam izdevies piemānīt nolemtību. Lai slimniekam veicas atkopties, un pieredzēt pavasara sauli šai saulē. It kā skumji, ka cēlu dvēseli un vēsu prātu nav iespējams pārstādīt it visiem, kuri neatgriezeniski cieš no nedziedināmām miesas un gara vainām. Kaut gan — transplantācijas traģisks priekšnoteikums ir kāda donora nāve.

Patlaban īstais brīdis cerīgi raudzīties marta debesīs un vienpersoniski piespriest nepārsūdzamu nāves spriedumu aizejošajai ziemai. Skatīties tā nenovēršamo izpildi visos rafinētās eksekūcijas sīkumos un nejust jel mazākos sirdsapziņas pārmetumus par savu nežēlību. Nav pagaidām Latvijā varas, kura brīvam cilvēkam spētu liegt šo mazo prieciņu.