Aivars Tarvids: Pareizie vārdi

Piektdiena, 27. februāris (2004) 00:01

Latviešu gara poētiskais dotums un dvēseles patriotiskais uzstādījums tradicionāli materializējas tautas lūgsnās. Viena, Baumaņu Kārļa radīta, pelnīti celta valsts himnas godā.

Alkainu lūdzēju netrūkst arīdzan jaunākos laikos un politiski akūtos brīžos. Lūgsnu jēga pārņēmusi masu prātus, vārdi iegūluši tūkstošu mutēs. Dievs vārsmās un meldijās ticis aicināts atvest tautiešus mājās Daugavas krastos, bet jūras krastā rituālos pulcētie «zaļie» izprasījuši piedošanu māmuļai dabai par nodarīto kaitējumu.

Gara spēku pieņemts uzskatīt par latviešu dižuma pamatu, bet vārda spēks, jādomā, ir mūsu stratēģiskais ierocis, ko vajadzīgā brīdī vērst pret naidnieku. Bet naidnieks tradicionāli apzināts un nemainīgs — tumsa, protams.

Aizvadītajā nedēļā lielākajā nacionālajā dienas laikrakstā kopdarbu, ko žanriski iespējams klasificēt kā dzeju prozā, nopublicējuši Imants Ziedonis un Māra Zālīte. Nosaukums lūgsnas tekstam likts jo skanīgs un atbildīgs — «Valstsvīriem». Tā teikt, aprādīta mērķa auditorija, pret kuru vērsta cienījamo dzejnieku vārda enerģija un raidīts lūguma patoss. Arī aktualitāti teksts nav zaudējis, jo valsts un pilsoņi vada dienas valdības krīzes apstākļos.

Tumsas kalpi, precīzāk, tumsoņas, pret kuriem tēmētas vārdu kilotonnas, izrādās divu latviešu labējā spārna partiju politiķi, kuri ne veido rīcībspējīgu un atbildīgu valdību, bet kārto «savstarpējus civilpsiholoģiskus rēķinus». Turklāt politiskajās norisēs dezorientētajam lasītājam uzrādīta partija, kuras darbības dēļ esot radīts veids, «kā kreisajiem spēkiem iefiltrēties valdībā». (Kāds slēpts pārmetums autoru kolēģim Jānim Peteram, kas pazīstams arī kā Latvijas Pirmās partijas «dvēseļu inženieris»!) Radušies, lūk, draudi «valsts drošībai un attīstībai». Un tas viss notiek nestundā, kad «sabiedrība ir galēji satraukta». Visa šā pilsoniskā opusa finālā kā priekšraksts rīcībai atgādināta Bismarka pārlaicīgā prātula, ka «politiķis domā par nākamajām vēlēšanām, valstsvīrs — par nākamajām paaudzēm». Īstais brīdis tautas kalpiem izteikt lūgumu būt atbildīgiem tautas priekšā.

Šeit, protams, iespējams pasmaidīt par tautā godātiem un mīlētiem dzejniekiem, kuri joprojām rainiski ir «pasaules daļa», kura kā allaž atbildīga «par visu», un gatavi reizē ar politiski atbildīgiem politiķiem auklēt nākamās latviešu paaudzes valsts šūpulītī. Dažādu dvēseļu ganu, gara komisāru, viedu vaidelošu un apsviedīgu pesteļotāju, kuri visos laikos gatavi nesavtīgi latviešiem vienīgo pareizo ceļu aprādīt, tautai nekad nav trūcis. Ar viņu saukļiem un skubinājumiem bombardēti kūtrie prāti un jundīta snaudošā sirdsapziņa. Nezinīši un spītnieki paaudžu paaudzēm varītēm vilkti nākotnē un celti laimības saulītē. Grēkāži kaunināti jambos, neprašas skoloti daktilā. Sacerēti dainu miljonu depozīti un pielocītas pilnas garamantu pūralādes, kam kodes un rūsa nekaitē.

Bet latvietis atkal un atkal jālūdz būt godīgs, prātīgs un drosmīgs. Jo aktīvāk laikabiedrs, kā izsakās Ziedoņa kungs un Zālītes kundze, «analītiski piedalās un seko mūsu sabiedrības politiskajai izaugsmei», jo viņā pārliecinošāk vairojas cieņa un sajūsma par iepriekšējo paaudžu valstsvīriem. Nudien neticami, bet viņi, varoņi, kritisku laikmeta griežu brīdī prata izmantot vienreizējo vēstures iespēju un izcīnīt Latvijas brīvvalsti. Pēcteči izrādās vien darbos nožēlojami sīkmaņi, kuri nespēj pat Eiropas Savienības struktūrfondus apgūt…

Jāšaubās, vai abiem dzejniekiem būs izdevies atrast tos pareizos vārdus, kuri «valstsvīros» atgrieztu saprātu un nokautu maziskumu. Gaismas uzvara pār tumsu būs jāatliek šajā dvēseļu mijkrēslī. Tāpat vien tautas priekšstāvji muļļāsies un cūkosies varas gaiteņos. Iespēju robežās zags tautas mantu, vismaz nočieps tautas atlikušo cerību druskas. Tautieši viņiem ticēs, viņos vilsies un viņus zākās, velkot politiķu reitingu līkni kā infarkta slimnieku kardiogrammas letālo zīmējumu.

Nudien tautai jānāk kopā un atkal jālūdz Dieva svētība Latvijai. Debesīs šo kopkori varbūt kāds arī sadzirdēs. Ja izliksies nedzirdam — jāskubina dzejniekus atgādināt, kādus soda veidus Dievs tradicionāli uzliek grēciniekiem zemes virsū. Jālūdz arī pateikt mums priekšā — vai valsts krīzes gadījumā vaina ir individuāla vai kā vēsture šī atbildība visiem izrādās kopēja.