Aivars Tarvids: Krievs uz čemodāna

Ceturtdiena, 26. februāris (2004) 07:24

Latvijas varas iestādēm šonedēļ jāizdara politiska izvēle — atļaut vai neatļaut valstī iebraukt Krievijas politiķim Dmitrijam Rogozinam.

Krievijas Valsts domes vicespīkers Rogozins ar savu klātbūtni iecerējis pagodināt marta sākumā Rīgā plānoto krievu skolu aizstāvju saietu. Pašsaprotami, šis patriotiskās apvienības «Rodina» runasvīrs tribīni izmantotu, lai lieku reizi atgādinātu par, viņaprāt, nepieļaujamajiem krievvalodīgo tiesību pārkāpumiem, vedinātu tautiešus nepadoties piespiedu latviskošanai un paģērētu Eiropas Savienībai (ES) strikti vērsties pret nacionālistisko režīmu tās nākamajā dalībvalstī Latvijā.

Rogozins kaimiņvalstī pazīstams kā viens no uzticamākajiem prezidenta Vladimira Putina politiskajiem bļodlaižām. Savās izteikās un rosībās viņš līdz galīgām konsekvencēm noved Kremļa saimnieka politikas lielkrievu nacionālo, bieži vien impērisko sadaļu. Pietiek atcerēties, Putins viņu savulaik iecēla par prezidenta speciālo pārstāvi sarunās par Kaļingradu, jo ES paplašināšanās dēļ problemātiska kļuva Krievijas pilsoņu nokļūšana Rītprūsijas anklāvā.

Rogozins bijis skaļš Putina ideoloģijas rupors Briselē un Strasbūrā, kur sistemātiski izvirzījis Maskavas prasības apvienotajai Eiropai, piemēram, bezvīzu režīma ieviešanu, arī Igaunijas un Latvijas politikas nosodījumu. Rogozins atkārtoti iestājies par Čečenijas karu līdz galīgai uzvarai un kaukāziešu etniskajām tīrīšanām pašā māmuļā Krievzemē. Bet latviešu patriota ausīm jo derdzīgi skanējuši šā vīra melīgie apgalvojumi par 1940. gada «sociālistiskās revolūcijas» notikumiem Latvijā un latviešu leģionāriem kā rūdītiem SS rīkļurāvējiem.

Nu Putina politiskais sulainis un uzskatu deklaratīvais paudējs Rogozins mīļuprāt «uz vietām» pārliecinātos, ka Latvijā krievu bērniem tiks liegtas izglītības tiesības dzimtajā valodā. Būtībā Latvijas amatpersonas šis politiskais maitasgabals nostādījis neērtā situācijā. Iespējams, protams, liegt iebraukšanas vīzu mutes palaidējam un kūdītājam Ragozinam. Latviešu publikai šāds mugurkauls nudien patiks — lai atceramies Aināra Šlesera reputācijai gluži pašnāvniecisko ideju svītrot no «melnā saraksta» Rogozina uzskatu «lielo brāli» Vladimiru Žirinovski, kura radīja masu sašutumu.

Tālab atteikums Rogozinam nenoliedzami tiks uztverts ar sajūsmu — kā nacionālās pašcieņas birokrātisks pierādījums. Kā nekā šis provokators un dievzemītes profesionālais ķengātājs savā koferī uz Rīgu var atgādāt naudu graujošu akciju rīkošanai un, kazi, krāsu baloniņus pret Latvijas valsti vērstu lozungu triepšanai uz Rīgas pils sienām.

Vienlaikus atteikums var radīt ārpolitiskas neērtības. Rogozins, patīk vai nepatīk, ir gan Krievijas, gan Eiropas Padomes amatpersona, kas vīzas liegumam pacentīsies piešķirt naidīgas akcijas raksturu un nebūs slinks klaigāt par Latvijas puses nevēlēšanos sadarboties tik jūtīgajā cilvēktiesību jautājumā. Turklāt Rogozina neielaišanu Latvijā iespējams skaidrot ne vien ar vietējā režīma naidīgumu, bet arī bailēm un gļēvulību.

Būtībā Rogozins patlaban, kravājot čemodānu braucienam uz Rīgu, neviļus izdara pakalpojumu (ne krievu lāča) Latvijas varasvīriem. Nu iespējams latviešus baidīt ar šo briesmoni un novērst publikas uzmanību no «100 gudrajām» galvām Saeimā, kuras tik izmisīgi mēģina piedzemdēt vienu valdības koalīciju.

Turklāt Rogozins brīvprātīgi pieteicies Latvijas iekšpolitikas grēkāža lomai, jo viņš ideāli personificē tās ārvalstu intrigas (joprojām nepierādītās), kuru dēļ krievu pusaugu klaigātāji un viņu musinātāji sajutuši savu tūkstošgalvīgā pūļa spēku Rīgas ielās. Rogozins taču ir īsts krievu spēkavīrs, kurš pēc līdakas pavēles nokāpis no krāsns, lai izjauktu sabiedrības integrāciju Latvijā un izgāztu visus vietējās Izglītības un zinātnes ministrijas mēģinājumus reformēt nacionālo minoritāšu skološanu valstī. Cik labi un saskanīgi mēs dievzemītē visi dzīvotu, ja terorists Šamils Basajevs beidzot izpildītu savus draudus un nogalinātu šo čečenu un latviešu nedraugu Rogozinu…