Aivars Tarvids: Izglītības reformas mācības

Ceturtdiena, 12. februāris (2004) 00:01

Vaira Vīķe-Freiberga bija stalta un stingra kā Brīvības piemineklis. Prezidente neļāvās iebiedēties vai pierunāties un nešauboties izsludināja Latvijā starpnacionālo attiecību krīzi izraisījušos grozījumus Izglītības likumā.

Tikmēr krievu skolēni, viņu aizbildņi un barveži gatavi līdz pēdējam bērnam un kreisajam deputātam «atšaudīties» savas eksistenciālās «Staļingradas» drupās. Latvijai kā valstij (vai arī — valdošajam režīmam?) būtībā tiek izvirzīts ultimāts, ka oficiālajā iestāšanās dienā ES, proti, 1. maijā notiks grandiozas protesta akcijas. Spriežot pēc «štābistu» līdzšinējā veikuma, masveidības solījumus biedri un biedrenes varētu arī izpildīt, panākot arī nenoliedzamu un starptautiski tik riebīgi rezonējošu propagandas efektu.

Lai paliek kritika par latviešu politiskās elites un birokrātiskās nomenklatūras noziedzīgo nespēju ilgi perināto un sludināto reformu īstenot loģiski, rafinēti, pat makiavelliski. Nodrošināt tai drošu PR kampaņas segumu. Diletanti vai kaitnieki vadījuši Izglītības ministriju vairāku gadu un vairāku valdību garumā. Lai kungi un dāmas nu meklē skaidrojumus pašu profesionālajai mazspējai žēlabās par lielkrievu «propagandas mašīnu», kura savā varenībā sabotējusi reformu. Lai paliek arī pārspriedumi par «krievu» it kā patoloģisko nevarēšanu vai nevēlēšanos apgūt valsts valodu. Arī teoretizēšana par divvalodīgas izglītības kvalitāti piemērotāka akadēmiskām paneļdiskusijām.

Jautājums šoreiz par valsts speciālo dienestu profesionālo un politisko atbildību. Pārspīlēti apgalvot, ka Latvija patlaban mokās «pilsoņu kara priekšnojautās». Bet starpnacionālo attiecību konflikta eskalācija, šķiet, de facto ir nenovēršama. Un šāda nejaucība Latvijai bīstamāka par «Al Quaeda» kaujiniekiem vai «putnu gripu». Savukārt risku apzināšana un novēršana ir «spēka struktūru» dienesta kompetence un pilsoniskais pienākums.

Šajās krīzes dienās vai katrs nacionāli domājošs politiķis gatavs klāstīt latviešu auditorijai, ka lielie «kreisie» onkuļi politiskajā pedofilijā, lūk, iesaista bērnus un vedina viņu pubertātes stadijas prātiņus graujošām politiskajām akcijām, piedevām visu šo piketu un deputātu tikšanos (lasi — nekārtību) organizētājus finansē «režisori» no ārzemēm — saprotams, kāda lielvalsts slēpta šo izteikumu zemtekstu seklumā.

Tikmēr neskaidrs, kāda ir «neredzamās frontes» cīnītāju reakcija un varējums. Viņi profesionāli un dziļdomīgi klusē. Tā vietā, lai lojālajiem Latvijas pilsoņiem skaidri un gaiši pateiktu, ka atsevišķi tautas priekšstāvji un domnieki organizē graujošu darbību pret valsts varu. Atzītu šo faktu, kazi, nosauktu konkrētus uzvārdus un raportētu par izmeklēšanas gaitu. Vai gluži pretēji — radītu skaidrību sabiedrībā ar lietišķu paziņojumu, ka godātie latviešu politiķi alojušies savās baisajās sazvērnieciskajās aizdomās. Proti, pretdarbība izglītības reformai notiek likuma pieļautajā kārtībā un Eiropā pieņemto demokrātijas normu ietvaros. Ja nauda bļauru skanīgumam un masveidīgumam maisiem tiek vesta «no Maskavas», tam jātop noskaidrotam un publiskotam. Bet oficiālajai Rīgai nebalsī jākliedz visās briselēs un vašingtonās, ka Maskava, eksportējot kontrrevolūciju, rupji iejaucas Latvijas iekšējās lietās. Nudien, naudas lietās jābūt skaidrībai, ne divdomībai, kura nenovēršami provocē politiskas manipulācijas. Bet patiesības izzināšana ir speciālo dienestu elementāras kompetences jautājums. Galu galā, spriedzi Latvijā veicina ne rafinēts un dziļi konspirēts starptautiskā terorisma tīkls, bet impērisko ambīciju tirdīti bezkaunīgi politikāņi abpus Zilupei.

Šo principiālo jautājumu vietā speciālie dienesti spriedelē, ka nepakļaušanās kampaņas reklāmklips esot filmēts ārzemēs (apriori jau milzu grēks — arī «Coca cola» reklāmas tiek importētas, savukārt Latvijas Institūts mīļuprāt eksportē valsts video vizītkarti) un komunikāciju ekspertu ambīcijās viedi iedziļinās iespējā, ka «rullītī» tiek sludināta vardarbība. Piedevām latvju «drošībnieki» pauž gatavību pasargāt «Pink Floyd» mūziķus no «štābistu» it kā pastrādātajiem autortiesību pārkāpumiem.

Šķiet, vienalga SAB vada «vietējais» Kamaldiņš vai «brits» Kažociņš, Drošības policijas priekšnieks ir pulkvedis vai ģenerālis Reiniks. Mūsu varoņu spēkos vien lokalizēt «nacionālboļševiku» revolucionārus Pēterbaznīcas tornī, vai noķert pāris ieskurbušus zeņķus, kuri svastikām nocūko ebreju kapsētas žogu. Ak, jā — velti ūjināt, lai Maskava taisnai tiesai izdod briesmīgo Lindermanu… Bet viss pretspars «štābistu» rosībai pagaidām nozīmējis policejiskus sarakstus, kuros fiksēti pusaugu nelatvieši, kuri «bastoja» stundas piketā zem ministra Šadurska kabineta logiem

Skumji apzināties, Latvijas valsts vara nav spējusi ideoloģiski nodrošināt pasludinātās izglītības reformas loģisku norisi, kamēr speciālie dienesti nav spējuši novērtēt reformas ieviešanas apdraudējumus. Kaut gan — iespējams, brīdinājumu vēstošu ziņojumu kaudze sen nogūlusi uz premjera galda, bet viņš, savā dižumā valsti vadot, ar tamlīdzīgiem vismaz 8000 protestētājos lēšamiem niekiem nav lieki krāmējies.