Aivars Tarvids: Apstājies laiks…

Piektdiena, 8. jūlijs (2005) 00:01

Ja Saeimas vēlēšanas notiktu jūnijā, visvairāk vēlētāju jeb 15,8% balsotu par partiju «Jaunais laiks» (JL), tā apgalvots tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS Līgo mēnesī veiktajā aptaujā.

Salīdzinot ar maiju, Einara Repšes radītās partijas popularitāte samazinājusies par 1,1 procenta punktu. Šķiet, nevietā ierastie pārmetumi sociologiem neprofesionālismā, politiskajā angažētībā, nedod Dievs, pat vairāk vai mazāk izmanīgā korupcijā. Absolūtajā vairākumā gadījumu objektīvie vēlēšanu rezultāti apstiprina socioloģiskās prognozes. Latvijā socioloģisko pētījumu adaptēšana konjunktūrai ir slikts bizness, un šo principu cenšas ievērot pētījumu veicēji un rezultātu pasludinātāji.

Tikmēr šī aptauja vien pierāda, ka latviešos saglabājas gan stabils naivums, gan arī zemniecisks prātīgums. Jādomā, daļa elektorāta aizvien tic, ka «Jaunais laiks» kā latvju tautas XXI gadsimta avangards atvedīs jaunos laikus dzimtenē, vai arī vadās pēc principa, ka Latvijas politiskajā spektrā «Jaunais laiks» ir valstiski mazākais politekonomiskais ļaunums.

Savukārt notikumu attīstība parāda, ka «Jaunajā laikā» revolucionārisms izvirst oportūnismā, kardinālu pārmaiņu vietā šī partija nu vedina vien uz tādu tautisku perestroiku. Pat publiskā retorika skan tolerantākos kamertoņos, bet partijas balsojumi un rīcība likumdevēju un amatpersonu statusā liecina, ka politekonomiskie principi Latvijā negrozāmi un obligāti kā gravitācija, un finanšu donoru intereses nosaka arī «Jaunā laika» reālpolitiku. «Jaunais laiks» no ambicioza reformatora turpina transformēties par varas elites sastāvdaļu.

Bet popularitātes reitingu partiju parādes fasādēs stutē tās varenie līderi, publiskie tēli un aktīvākie klaigātāji. Vadonis Einars Repše aģitēja par Lielvārdes lidlauku, no kura vajadzības gadījumā varētu startēt NATO stratēģiskie bumbveži un lieku reizi pastāstīja latvju vīriem, ka viņi nav karakalpi, bet karavīri, kuriem atšķirībā no «Latvijas brīvvalsts» dota iespēja okupētajā Irākā aizstāvēt dzimteni ar «ieročiem rokās». Vēl kara ministrs Repše interesējās par saviem ieguldījumiem un savu privāto dzīvi.

Ekonomikas ministrs kā izstīdzējis cibiņš varītēm valdīja asaras, jo viņu kā ducīgs buņģis mocīja premjers Aigars Kalvītis (TP), kas paģērēja šim kabineta loceklim izmanīgi nokārtot attiecības ar Eiropas Komisiju (EK) un «Latvijas gāzi». Kazlēniņš Kariņš pamanījās izdzīvot starp šiem diviem vilkiem. EK Latviju pie tiesas nesauks, savukārt, kad līdz labvēlīgam spriedumam kompānijas prasībā pret valsti tiks «Latvijas gāze», Kariņš ministra krēslā vairs nesēdēs. Krietnais ministrs arī nebaidījās riskēt un vēlējās gādāt par vienkāršo tautu, kuru iecerēja pabarot ar PVN atlaidi pārtikas precēm. Kariņa kungs bija tik mīļi naivs, ka iedomājās gan valsts interesēs atrisināt «Ventspils naftas» politekonomisko kolīziju, gan revolucionāri uzlabot Adama Smita, Kārļa Marksa un Čikāgas skolas klasiķu mācību postulātus.

Bula laika politiskajā laiskumā pat mēra Aivara Aksenoka pirmās 100 dienas amatā bija valstisks notikums. Šim «Jaunā laika» censonim ir iespēja iekļūt vēsturē kā pelēkākajam pilsētas galvam sirmās Rīgas 803 gadus garajā vēsturē. Aksenoka kungs publiski dancoja/dziedāja, iespējams, ētisku apsvērumu dēļ atteicās no valūtas maiņas punktu «Marika» pakalpojumiem, arī pārdzīvoja ASV prezidenta vizīti un Dziesmu svētkus. Viņa darbības reālākais rezultāts bija patiesi atraktīvs un publisks kritiens no velosipēda.

Izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete bija stiprāka par latviešu vīriešu vairākumu savā partijā. Pareizi destilētā un saprātīgi dozētā latviešu (valsts) valodā viņa teica patriotiskas uzrunas. Druvietes kundzei lieliski piestāvēja jaunavīgs ziedu vainadziņš Mežaparka estrādē, jādomā, nākamgad piestāvēs arī hokeja nūja laimīgi uzceltajā ledus arēnā. Sparīga un vīrišķīga bija arī eksministre un deputāte Inguna Rībena. Šai kundzei nedrebēs roka, lai kultūras un taisnīguma vārdā izsistu visas rūtis konkurentes Helēnas Demakovas (TP) tik apņēmīgi un virtuāli slietajā «Stikla kalnā». Arī tieslietu ministres Solvitas Āboltiņas teiktie vārdi bija smagi kā bruģakmens. Visupirms viņa lika tiesu varai noprast, ka tiesnešu vidū valda teju vienlaidus korupcija, bet jūlijā jau strostēja naudaskāros tiesu izpildītājus kā juridisku parazītu kastu, kas nevēlas Latvijas vārdā strādāt par pliku paldies.

Tā viņi un viņu cīņubiedri valstiski rosījās un rūpēja savas partijas reitingu. Atkal apstiprinājās «Jaunā laika» politiskā un cilvēciskā resursa nabadzība. Velti gaidīt no šīs ļaužu kopas patiesi jaunas idejas un patiesi jaunus līderus.