Aivars Tarvids: Sāls uz brūcēm

Ceturtdiena, 30. jūnijs (2005) 00:01

Cilvēkus, kuriem pazemināts patriotisma līmenis asinīs, Latvijas valsts reālijas šokēt nemēdz, drīzāk reizēm apgrūtina. Varas muļķība sīkumos spēj indēt dzīvi riebīgāk un sistemātiskāk nekā globālas politekonomiskas ačgārnības.

Tāpēc vienaldzīga vai apnicīga kļūst, piemēram, ministra Pabrika bezjēgas rosīšanās valsts tiesiskās pēctecības interesēs vai ministra Kariņa varen plašā atvērtība dialogam par PVN piemērošanu pārtikas precēm. Ja cilvēks ir vesels fiziski, finansiāli un garīgi, tamlīdzīgu valstsvīru aktivitātes viņa dvēseles komfortu netraumē vairāk par kustoņu labturību un publisku izrādīšanos zvēru dārzā. Vai mazums nācijas glābēju, tautas draugu, politiķu un amatpersonu nācies piedzīvot un vēl būs jāpārdzīvo?

Cita lieta dzīves sīkumi. Nepatīkami, bet smeldzoša varžacs kādā brīdī kļūst mokošāka par ļaundabīgu audzēju latentā stadijā. Tā atvaļinājuma gaidās tautas priekšstāvji, rūpējoties par tautiešu morālo stāju, visupirms jau jaunās paaudze trauslo psihi, strikti lēma, ka raidījumi ar «fiziskas un psihiskas» vardarbības ainām tālrādē demonstrējami pēc plkst. 23.00. Nejēgas un liekuļi, kuri ignorē gan satelītu šķīvjus, gan interneta iespējas, kas ļauj lielum lielajai interesentu daļai iebrist virtuālajās asiņu un spermas jūrās cauru diennakti. Turklāt viņi sagādā maizes vai aicinājuma darbiņu potenciālajiem profesionālajiem un brīvprātīgajiem cenzoriem, kuri nu viedi lems, vai masu slaktiņi, piemēram, Šekspīra bēdu lugās ir vardarbīgi. Būs arī malači, kuri mīļuprāt Venerai palīdzētu aizkņopēt krūšturi, jo viņai, antīkajai nabadzītei ar īpašajām vajadzībām, ļaunais liktenis atņēmis marmora roķeles. Tikmēr atradīsies ne viens vien saniknots TV skatītājs, kuram vienu vai otru filmu vajadzēs skatīties nakts melnumā. Turklāt arī ziņu laidieniem zilajos ekrānos, šķiet, jātop saudzējošiem — nekādu terora aktu un katastrofu, vien laimīgi bērneļi, kuri bariem «nāk un gavilē». Tamlīdzīga izdarīšanās īpaši groteska top vasaras saulgriežu periodā, kad ziņas no Latvijas autoceļiem vairāk atgādināja relīzes no kaujas lauka, kad kompetentas amatpersonas pēcjāņu pirmajā darbdienā gudri spriedelē par žūpības lokalizēšanu un 7,5 litriem absolūtā alkohola, ko vidēji gadā izdzer katrs valsts iedzīvotājs. Varbūt ar cenzora šķērēm izgriezt alus kausus no «Vella kalpiem»? Padomijā piespiedu atturība ekrānā dzeršanas niķi komunisma cēlājos neizdzina, kazi, brīvajā Latvijā izdosies atradināt jaunos eiropiešus no dziļākas ielūkošanās glāzītē.

Saeima modri sargā pilsoņus un nepilsoņus arī no riskiem saslimt ar plaušu vēzi un sirds un asinsvadu kaitēm. Izdarīti grozījumi likumdošanā, kuri aizliedz tabakas reklāmu presē. Elektronisko mediju īpašnieki var priecāties — konkurence tirgū top godīga, jo turpmāk «Marlboro» kovbojs neauļos un «Vogue» daiļavas neļuļķēs ne virtuāli, ne uz papīra. Savukārt žurnālu īpašnieki var aplēst būtisku robu reklāmu ieņēmumos un brīdināt mērķauditoriju par izdevumu mazumtirdzniecības cenu nenovēršamo kāpumu. Šis lēmums, protams, dēvējams par diskutablu. Tikmēr prasība jau šogad aizliegt valsts teritorijā izplatīt ārpus Eiropas Savienības iespiestus izdevumus ar tabakas reklāmu kvalificējams kā viennozīmīgi idiotisks. No tā izriet, ka Latvijā nebūs nopērkami visdažādākie, piemēram, amerikāņu un krievu politiskie, dzīves stila, vīriešu, sieviešu, modes, interešu utt. žurnāli. Te nu bija konstitucionālās tiesības brīvi piekļūt informācijai… Kaut gan, impēriskie krievi brīvo Latviju cerēja iznīcināt ne ar tankiem, viņi, neģēļi, šoreiz gribēja letiņus padarīt par nikotīna vergiem. Nesanāca, turpmāk pilnu krūti elposim tīru dievzemītes gaisu.

Par tautu nenogurstoši gādā arī izpildvaras censoņi. Pēc Jāņiem, kad daudziem laikabiedriem kārojās ko sāļu, Ministru kabineta komiteja lēma, ka no septembra Latvijā tirgos tikai un vienīgi vārāmo sāli ar obligātu joda piedevu. Tādējādi tiks izskausts joda deficīts, ko paaudžu paaudzēs izjuta latvieši, kopš viņu tālie senči Baltijas jūras krastā ieradās no Indijas pirmdzimtenes. Ardievu, pavārzēn, no zili baltās rupjā vārāmā sāls pakas! Turpmāk būsim veselīga tauta, ar izcili sabalansētām pārtikas piedevām uzturā. Speciālisti mierina, ka jodēto sāli pie zupas pareizi piešaut iemācīsies katrs rīcībspējīgs valsts iedzīvotājs, to pat būšot iespējams izmantot tradicionālajos gurķu skābēšanas un sēņu sālīšanas rūpalos. Tiesa, jodētā sāls maksāšot trīs reizes dārgāk par parasto, bet patērētāju jau nenomaitāja benzīna cenu dramatiskais lēciens, sagremos viņš, brīnumpacietīgais, arī šo veselīgo sāli.

Muļķība nepazīst robežu un mēdz provocēt agresiju. Reizēm nākas izjust nostalģiju pēc totalitārisma un diktatūras, kas sarežģītām problēmām piedāvāja vienkāršus un galīgus risinājumus. Latvijā jau netrūkst centīgu, valstiski domājošu plānprātiņu un grūtgalvju, kuri pelnījuši tikt vagonos neatgriezeniski deportēti viņpus Urāliem vai arī tikt nostādīti bedres malā tepat Rumbulas mežā. Bet stulbums jau nemirstīgs un nenomaitājams, kazi, tas vēl pārdzīvos Kangara ģiftīgos spļaudekļus. Turklāt dzīvojam demokrātiskā un politkorektā laikmetā, kad mūsu dzīvi nosaka ne pašu saprāts un izvēle, ne loģika vai elementārs taisnīgums, bet apvienotās Eiropas svētās regulas un to pašmāju centīgie adepti.