Aivars Tarvids: Klusuma brīdis

Piektdiena, 15. jūlijs (2005) 00:01

Vakar, Ministru prezidenta Aigara Kalvīša (TP) rosināta, Latvija kopā ar 24 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, Šveici un Norvēģiju formāli un neformāli pieminēja Londonas 7. jūlija teroraktu upurus.

Paradoksiem bagāta šī pasaulīgā dzīve. Šomēnes Francijas prezidents Širaks politisko partneru kompānijā atļāvās jokot, ka britiem nevar uzticēties kā nācijai ar nekam nederīgu virtuvi; dienu vēlāk Londona pazemoja Parīzi, Starptautiskās Olimpiskās komitejas balsojumā atņemot tai iespēju rīkot 2012. gada olimpiādi; G-8 vadoņi Skotijā lēma par parādu atlaišanu trešajai pasaulei, bet šīs trešās pasaules cilmes teroristi sarīkoja sprādzienus Londonas metro tuneļos; oficiālā Parīze, baidoties par valsts nacionālo drošību, atteicās no dažiem Šengenas nolīguma punktiem; savukārt Francijas oficiālajos svētkos Bastīlijas ieņemšanas dienā ES oficiāli sēroja par Lielbritānijā bojā gājušajiem.

Teroru īpaši postošu padara tālrādes piešķirtais spēks. Londonā nelaime notika TV kamerām liegtajā pazemē. Nebija WTC «dvīņu torņu» vizuāli fascinējošās bojāejas vai šausmu pārņemto Beslanas bērneļu glābiņa meklējumu. Iespējams, tāpēc pie Apvienotās Karalistes vēstniecības atšķirībā no ASV un Krievijas misijām savulaik nogūla vien nedaudzi ziedu pušķi. Iespējams, pasaule sāk pierast pie terora, notrulinās un izstrādā emocionālu imunitāti. Londonā oficiāli gājuši bojā 52 nelaimīgie, bet cik izraēliešu civilistu gada laikā uzspridzina palestīniešu šahīdi? Esam saraduši ar autobusu vrakiem Haifas vai Telavivas ielās, pareizāk, savos televizoros.

Protams, Latvija šajā Londonas terora aktā maksāja ar tur ievainoto divu līdzpilsoņu asinīm, iespējamie latviešu upuri uzturēja intrigu publikā, deva zināmu privātu saistību ar traģēdiju, kura citkārt būtu vien atraktīva un nemitīgi tiražēta mediju ziņa zilajos ekrānos. Kaut gan — latviešiem lielāks risks dzērumā noslīkt Rīgas līcī vai dzērāja vainas dēļ iet bojā uz Vidzemes šosejas nekā kļūt par islāma radikāļu upuriem kaut kur komfortablajā Vakareiropā.

Kopumā traģēdijas atbalss dievzemītē, šķiet, bija rezignēta. Atradās gudrinieki, kuri vainoja VVF, Kalnieti, Repši par sulainisko atbalstu kara kurinātājam Bušam, kā dēļ nu jāuztraucas par Rīgu kā iespējamo terora mērķi. Eiropas sēru dienā bija apvainotie, kuri kurnēja par dubulto morāli un globālo vienaldzību, jo latviešu tautas sēru dienās zilzvaigžņotais ES karogs pusmastā nolaists vis netiek.

Profesionālie politiķi un politologi, un aktīvisti, kuri sevi par tādiem naivi uzskata, atļāvās publiski spriedelēt, ka «jācīnās ne ar teroru, bet ar terora izraisošajiem faktoriem». Tā teikt, Eiropas, Ziemeļamerikas, Austrālijas «zelta miljards» dzīvo pārticībā, kamēr pārējā pasaulē posts un bezcerība. Par nelaimi, no varmākām atpirkties neiespējami. Amerikāņi dažādām palīdzības programmām iztērējuši vismaz triljonu, lai pārliecinātos, ka naids pret labdari ir bezgalīgs un patiess. Der atcerēties, ka tik bieži piesauktā slīgšana nabadzībā vērojama arī bagātās valstīs. Nenormāli bagātie «naftas šeihi» varbūt izmanto Rietumu civilizācijas labumus mersedesu formā, bet netērē naftas miljardus eiropeiska progresa veicināšanai savās pārvaldītajās zemēs, gluži pretēji — visādi tiek veicināta esošā dzīvesveida konservācija pasaules globalizācijas laikmetā.

Tikmēr pieredze liecina, ka islāmistu terora organizatori ir cilvēki no pārtikušām aprindām, kas baudījuši akadēmisko izglītību prestižās Rietumu universitātēs. Viņi gatavi šos Rietumus noslīcināt asinīs un iedzīt šausmās, manīgi no plikadīdu vidus vervējot pašnāvnieku lielgabalgaļu. Jādomā, līdzīga shēma nostrādāja arī Britu salās, kur prasmīgi tika iedvesmoti un vadīti paku izcelsmes fanātiķi. Protams, ja pašnāvība kļūst par masu iznīcināšanas ieroci, terora draudus iespējams vienīgi minimizēt, ne likvidēt un, protams, jāizdara nepatīkama izvēle starp demokrātiskām brīvībām un drošības prasībām.

Turpinās WW4, pasaule pret pasauli, civilizācija pret civilizāciju. Bet upuri bija un būs. Gan pieradīsim, vismaz nebrīnīsimies, domāsim par statistiku, ne reāliem bojāgājušajiem. Jo izvēles iespējas būtībā nelielas. Karot ar teroru vai arī politkorekti kapitulēt, turklāt skaidrojot personisko mazdūšību un zūdošo kolektīvo dzīvotgribu ar humānistiskiem principiem. Ja gribas žēlot pasaules trūkumcietējus, morālāk un racionālāk ziedot kādu latu reālam Latvijas pensionāram, ne šausmināties par dolāru, ar kuru mēnesī jāizdzīvo abstraktai āfrikāņu ģimenītei.