Aivars Tarvids: Asiņainā histērija

Ceturtdiena, 21. oktobris (2004) 00:01

Neglīti, ja traģēdiju pielāgo politiskās konjunktūras vajadzībām. Nelāgi, ja mirušajiem atvēlēta statistu loma partiju varas spēlēs. Turpat 400 ceļu negadījumos bojā gājušie līdzcilvēki turpina kalpot kā reklāmtēli asu pārdzīvojumu kārajai dzimtenei.

Latvija jau pieradusi un gana atēdusies asiņu garšu, vismaz mediju ziņojumos. Asiņaini kļuvuši svētki, nedēļas nogales, asiņaina gaisma aust ne tikai dziesmā, asiņaina bija vasara un rudenī asinis uz ceļiem arī līst straumēm… Iedzīvotāji saņem satiksmes ziņas kā relīzes no karadarbības zonas un lokalizē tās ļaužu prātos, adaptējot 2004. gada Latvijas realitātēm diktatora sentenci — «viena cilvēka nāve ir traģēdija, miljona — statistika».

Iemesli biedējošajai satiksmes drošības situācijai (Latvija kā ES valstu antirekordiste!) sen aprādīti — lēcienveida autotransporta līdzekļu (bieži nolietotu, tehniski bojātu) skaita palielinājums; ceļu tehniskā stāvokļa un satiksmes organizācijas nepietiekamā kvalitāte; neapmierinošs ceļu policijas darbs; protams, t. s. cilvēciskais faktors (šoferu nepietiekamās braukšanas iemaņas, satiksmes dalībnieku individuālā un kolektīvā bezatbildība, krimināli sodāmas darbības, bērnu masveida analfabētisms uz brauktuves utt.).

Skaidrs, situāciju labot ātri un radikāli neizdosies. Pagaidām cerīgi masu apziņā tiek zīmēti jau īstenotie vai ieteiktie projekti. Soda punktu sistēmas ieviešana, plānotie tehniskie kontroles līdzekļi uz ceļiem, automašīnu konfiskācija kā sods ļaunprātīgiem likumpārkāpējiem, skolas bērnu izglītošana utt. Publiku mobilizē vai izklaidē dažādas tematiskās reklāmas guru inspirētas un valsts apmaksātas kampaņas. Diemžēl neizdodas izglābt visus draugus, kuri brauc dzērumā…

Tikmēr bezjēdzīgā nāves pļauja turpinās, un kapračiem bezdarbs nedraud. Bet liela dienas avīze šonedēļ izdod sēru numuru ar litru melnas krāsas katra tirāžas eksemplāra pirmajā lapā, sabiedriskā televīzija atkal un atkal čīgā skumjus maršus un drebina svecītes «zilajos ekrānos». Situācija satiksmes drošībā izrādās teicams arguments un līķi uzskates līdzeklis, lai pierādītu daļā sabiedrības tik nīstās Induļa Emša valdības noziedzīgo mazspēju. Nāves skaitļiem iespējams piešķirt gluži vai simbolisku jēgu, izmantojot tos propagandas karos un kariņos. Tādi, lūk, ir šie Maskavas un vietējā lielkapitāla amorālie algādži valdības mājā, kuri ceļ godā un amatos visādus loskutovus un ūdres, sakārto biznesa vidi valstī, vienaldzīgi un ciniski pieļauj tautiešu masveida nāvi uz ceļiem… (Varētu domāt, pirms «arbūzu valdības» latvieši mira tikai veseli, sirmā vecumā un pašu gultās, un ceļu policisti ar saviem hrestomātiskajiem «piecīšiem» korupcijas indeksu valstī vairojuši tikai Emša laikos) Gluži vai jāpriecājas, ka «Jaunā laika» līderis nesen pieķerts bezkaunīgā ātruma pārsniegšanā — kazi, pretējā gadījumā demagoģijas bungas rībētu vēl uzbāzīgāk.

Skumji, protams, vērot izpildvaras pūliņus mainīt «stāvokli uz ceļiem», kā arī kontrpropagandas līdzekļiem atspēkot kritiķu uzbrukumus. Premjers runā par «lidojošajiem zārkiem» un pauž bažas par situācijas nopietnību, tiek sasauktas sēdes un pulcētas komisijas, bet iekšlietu ministrs, šo politisko cīņu laikā nonācis riskantajā pārmijnieka statusā, izsamisis meklē glābiņu «šokējošu reklāmu» iedarbībā uz tautiešu prātiem, atsauc ceļu policistus no kārtējā atvaļinājuma un histēriski liek apakšniekiem sacerēt kārtējo pasākumu plānu «situācijas uzlabošanai», savukārt valsts galvenais ceļu policists rīko dumpi, kā līdzekli izmantojos darba nespējas lapu… Tāda apjukušu klerku rosība, tāds slapjas vistas izmisums, kad ļaunais vanags aiznes mīļos cālēnus.

Tikmēr pilsoņiem atliek vien šajā tumšajā veļu laikā kārt kaklā atstarotājus un slēgt derības — izdosies nācijai kopējiem spēkiem šogad Latvijā uzstādīt jaunu summārās nāves rekordu, ko gadumijā reizē ar nākošās laimes vēlējumiem izkliegt masu saziņas līdzekļos.

Mirušie būtībā klusējot uzdod jautājumu savai valstij. Ja Latvijas valsts varas (plašākā nozīmē, visos tās zaros) spēkos nav uzlabot drošību uz ceļiem, ko no tās tiesīgi sagaidīt (pareizāk — nesagaidīt) dzīvie? Jo šis uzdevums (lai arī komplicēts), nav tas grūtākais. To, piemēram, pateiks jebkurš savā valstī vīlies pacients/mediķis, jebkurš līdzpilsonis, kura dzīve izrādīsies par īsu, lai valsts viņam iespētu piedāvāt ko vairāk par svētkiem 18. novembrī.