Aivars Tarvids: Vēstures taisītāji

Pirmdiena, 1. novembris (2004) 05:49

Neatkarīgi no konkrētās situācijas medicīnas aprūpē valstī politiķiem allaž svētīgi ievērot klasisko ārstu pamatprincipu — galvenais, nekaitēt. «Jaunā laika» aktīvists Aldis Kušķis, aktīvi rosoties un pašapliecinoties «starptautiskajā arēnā», riskē pierādīt, ka slikts dakteris nenovēršami kļūst par slakteri.

Patlaban jaunievēlētais Eiroparlamenta deputāts Kušķis ciešā sasaistē ar saviem domubrāļiem baltiešiem šajā augstajā kontinenta pārstāvniecībā ķēries pie rakstu darbiem, proti, autoru kolektīvs sacer vēstījumu pasaules līderiem WW II sakarā. Tajā vēsturnieki amatieri un politiskā paštēla veidotāji grasās atgādināt pašsaprotamas lietas — no Molotova–Ribentropa agresīvā kokteiļa posta visai Eiropai līdz Krievijas Federācijas atteikumam kā padomijas juridiskajai mantiniecei uzņemties atbildību un maksāt kompensācijas Baltijas valstīm par Staļina un vēlāko režīmu nodarīto okupācijas postu. Šis dokuments top pēdējā pasaules kara beigu dienas 60. gadadienas sakarā, ko Krievija gatavojas pompozi nākamgad atzīmēt kā uzvaru Lielajā Tēvijas karā pār nacistisko Vāciju.

Gaidāmo apaļo jubileju jo sabiedriski aktuālu dara fakts, ka Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga joprojām ietur pauzi lielās politikas teātrī, apsverot — pieņemt vai noraidīt? — Krievijas kolēģa Vladimira Putina oficiālo ielūgumu pagodināt ar savu klātbūtni svinībās Sarkanajā laukumā. Atbilde it kā pašsaprotama — ja ASV un Latvijas prezidenti ir kopā Irākas karā, Vīķei-Freibergai un Bušam/Kerijam jāstāv mauzoleja pavēnī. Latvijas prezidentei nolemta vieta kopējā gratulantu (Eiropas Savienības valstu līderu) grupā — vienā oficiālās fotohronikas kadrā ar, piemēram, Polijas un Čehijas prezidentiem. Ar noteikumu, protams, ja līdz nākamajam ziedoņa mēnesim Krievijas režīms netaps galēji diktatorisks un nenovēršami sāksies kārtējais aukstais karš, kas padarīs kopējas uzvaras svinības neiespējamas, un pasaules varenie tā arī nenobaudīs Maskavā servētu kaviāru…

Šādas nostājas pretinieki atgādina un atgādinās, ka oficiāli valsts galvas piedalīšanās Maskavas svinībās, par kuras pašslavinošo vērienu nav jāšaubās, nozīmētu pazemīgu samierināšanos ar padomijas nodarījumiem Latvijas valstij un tautai, ar gļēvu atteikšanos pieprasīt kompensācijas no varmākas un agresora pēctečiem.

Līdzīgu spriedumu sludinātāji šķiet vienkārši kaitīgi diletanti politikā vai paštaisni nezinīši. Krieviem (visā pasaulē) uzvara baisajā karā būtībā ir vienīgais (varbūt vēl kosmonauta Gagarina smaids) notikums 20. gadsimtā, ar kuru nācija tiesīga lepoties. Citādi šī valsts un tauta veselu gadsimtu par nelaimi sev un pasaulei izniekojusi asiņainos politiskajos maldu ceļos. Patīk vai nepatīk, bet krievu apziņā karš patiesi bija tēvijas, un Staļingradas kauja — Kuļikovas un Borodinas kauju turpinājums. Var tukši spriedelēt vai argumentēti pierādīt, ka Staļins līdzatbildīgs kara slaktiņā un vainot viņa režīmu neattaisnojamos militārpersonu un civilistu zaudējumos, vienalga, krieviem 9. maijs ir tautas svētki. Bet līdzdalība tajos visupirms nozīmētu, ka Latvija piemin kaimiņtautas varonību un upurus, godā un atceras cilvēkus, kuri dega tankos Kurskas stepē vai mira bada nāvē Ļeņingradas blokādē. Savukārt, ja Latvijas pārstāvji svinības ignorēs, propagandas apdullinātie «ierindas» krievi lieku reizi pārliecināsies, ka Latvija ir amerikāņu un NATO uzturēta fašistiska valstiņa, kura moka un pazemo okupantus.

Starp citu, VVF piedalīšanās 9. maija svinībās nebūt nenozīmē, ka prezidentei jāklusē kā kautrai ģimnāzistei. Tieši saieta paredzamais visaugstākais politiskais līmenis piešķir arī augstu politisko raudzi tur izteiktajiem paziņojumiem. Bet tas jau valstsvīra (sievas) uzņēmības un vēriena jautājums. Viena lieta — runāt par okupāciju Rīgas pils drošībā, pavisam cita — viennozīmīgi to atgādināt svinībās Kremlī…

Un vēl. Šoruden Saeima noraidīja Augstā nama «sarkano» frakcijas priekšlikumu piešķirt zināmas privilēģijas arī Latvijas valsts konsekventi ignorētajai 2. pasaules kara dalībnieku, antihitleriskās koalīcijas dalībnieku, kategorijai — sarkanarmijas veterāniem. Tautas priekšstāvji lēma politiski atbildīgi un nedaudz ietaupīja budžeta naudiņu. Sak, nekādus sociālos labumus krievu okupantiem un naivajiem letiņiem, kuri reiz karojuši zem sarkanajiem karogiem. Arī šo veterānu vērtējumā un propagandā piedzīvots spoguļattēla efekts — agrāk bija varonīgie atbrīvotāji, nu vieni vienīgi aziātu barbari, izvarotāji un marodieri… Agrāk latviešu gvardes divīzija aizstāvēja Maskavu, nu latviešu leģioni noturēja Kurzemes cietoksni.

Piešķirt atlaides tramvaja mēnešbiļešu iegādē u. tml. milzu bonusus arī krievu večukiem, kuri allaž 9. maijā sprauž medaļas pie krūts un iedzer šņabi, nenozīmē, ka Latvijas valsts vērtējumā sarkanarmija zaudējusi okupācijas karaspēka statusu. Tāpat nenozīmē, ka tiek akceptētas Maskavā valdošās ideoloģiskās nostādnes — vienalga, vai komunistisko vai impērisko pārliecību slavējošas. Tā vienkārši ir valsts augstsirdība pret cilvēkiem, kuri izdzīvojuši baisā karā un nav pratušies nomirt līdz valstiskās neatkarības atjaunošanai. (Latviešiem te izcila pieredze. Kā cara zaldātiem karojot pret turkiem un japāņiem. Svešos mundieros aizstāvot dzimteni Nāves salā, Perekopā un Volhovā.) Viņu vidū nav okupācijas plānotāju un organizatoru, ja kāds reiz ticēja, ka ir atbrīvotājs un sociālisma gaismas nesējs, — dzīve jau viņu bargi sodījusi par šīm iedomām. Protams, starp sarkanarmijas veterāniem frontiniekiem var gadīties kāds «smerša» malacis vai aizmugures žurka, kurš karā ostīja ne pulveri, bet lendlīza konservus — lai Dievs šiem cilvēkiem žēlīgs, netirdīs jau katru karotāju pirms dokumenta saņemšanas Drošības policijā…

Cita vidū tamlīdzīgai akcijai būtu nenoliedzams propagandas efekts, kuras paredzamās izmaksas samērojamas ar tēriņiem dažādu ālavīgu sabiedrības integrācijas programmu īstenošanai Latvijā.