Aivars Tarvids: Romas brīvdienas

Ceturtdiena, 28. oktobris (2004) 12:06

Roma ir mūžīgi politiķiem bīstama pilsēta. Tur senātā sazvērnieki reiz nodūra pašu Cēzaru. Un dienā, kad politiķiem «visi ceļi ved uz Romu» un epohālā Eiropas Savienības Konstitucionālā līguma parakstīšanas ceremoniju, par politisko nodevību un savas valdības demisiju uzzināja premjers Indulis Emsis.

Kritušajam Ministru prezidentam nav jākliedz: «Arī tu, Brut!», bet vienkārši jāsaprot, ka politiskās ilgtermiņa prognozes dažkārt mēdz piepildīties, un viņa politiskajai nāvei tik tiešām oranža krāsa.

Vēl ceturtdien Tautas partijas ietekmīgie funkcionāri, Saeimas un valdības dižvīri Bērziņš, Kalvītis & Slakteris tālrādē lika nepārprotami noprast, ka Emsim draud otras brīdinājuma «dzeltenās kartītes» parādīšana un nenovēršama nodzīšana no Latvijas politiskās spēles laukuma. «Omulīgais» Bērziņš pat ieteica premjeram prasties pašam un demisionēt — sak, lai nācijas vēsturiskajā atmiņā paliek premjers čempions, kurš beidz karjeru slavas zenītā, ne lūzeris, kurš spēju norietā nespēj izpildīt «kvalifikācijas normu». Savukārt Kalvītis mežakuiļa apņēmībā brīdināja mazākuma valdības vadītāju, ka Tautas partija (TP) «neļaus saplosīt budžetu».

Ceturtdien lielākā koalīcijas partija saplosīja pašu premjeru. Emsi neglāba pat Tautas saskaņas partijai (TSP) uzrakstītā garantijas vēstule, ka valdība apmaiņā pret atbalstu budžetam 1. lasījumā ievēros Jurkāna kunga vēlmes atvēlēt naudiņu dažādām svētīgām vajadzībām. TSP dievojās, ka valdību neatbalsīs, atbalstīs vienīgi budžeta projektu — un še tev! Emsim nazis mugurā un iespēja Romas interjeros ar draugu Barozu pārrunāt politiķa sūro likteni modernajā Eiropā.

Protams, TP spīdoši vai oranži pierādīja, ka politikā aizvien nav pastāvīgu draugu, ir vienīgi pastāvīgas intereses. Tālab neklājas šai partijai piekabināt jūdasu un kangaru birku — kā nekā politiska organizācija, kas aizstāv noteiktu ekonomisku grupējumu intereses, ne Rēriha draugu biedrība. Jautājums — kāda ir TP motivācija, pieņemot šo valstiski atbildīgo lēmumu.

It kā formālā loģika prasīja politikas teātrī ieturēt pauzi. Aizkavējās komisāres Ūdres apstiprināšana Eiroparlamentā, tālab vismaz uz mēnesi Saeimas spīkera krēsls tika iesaldēts Latvijas politiskajā tirgū. Premjers izmisīgi centās kušināt TP kritiķus un solīja apmierināt viņu varas ambīcijas, solot, ka «oranžie» varētu pārņemt dažus stratēģiski svarīgus ministru amatus no «mācītājiem». Vien Latvijas Pirmās partijas (LPP) boss Šlesers bija monumentāls savā oligarha varenībā — LPP ministri strādā labi un savus padirkšņus valdībā (piemēram, Satiksmes un Ekonomikas ministrijā) «oranžajiem» neatdos. Citiem vārdiem — dramatisks TP un LPP konflikts kļuva par politiskā laika jautājumu — sak, līdz 2005. gada budžeta pieņemšanai, pašvaldību vēlēšanām, varbūt ātrāk…

Krīze iestājās ātrāk, TP izšķīrās par preventīvu politisko triecienu, par negaidītu politisku manevru, nolūkā mainīt politisko figūru izvietojumu un reālo spēku valstī. Jautājums, kas aktuāls bija jau romiešiem — quo vadis?

Variantu nav daudz, un politiskā loģika neatstāj bezgalīgu kombināciju variantus par nākamās koalīcijas izveidi. Šķiet, jāatmet varbūtība, ka TP varas instinkts būs lielāks par politiskās pašsaglabāšanās instinktu un partija de facto un de iure ņemtu nākamajā varas koalīcijā kādu no dažādas gradācijas sarkanuma Saeimas kreisajām frakcijām. Tauta, latviešu tauta, to nesapratīs… Iespējams, TP bloķēsies ar «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK un Zaļo un zemnieku savienību (samiernieciskie «zemnieki» norīs Emša politisko līķi kā pazemojuma krupi), turklāt spēļu biedros ņemot šķelties draudošo «Jauno laiku» (ekspremjers Repše, visticamāk, paliks bez amata, varēs moci jādelēt un plikas meitas mālēt). Galu galā skan lepni — Aigara Kalvīša vadītā labējā vairākuma valdība!

Kaut gan notikušais nemainīs lietu kārtību valstī. Joprojām — kur nauda, tur Tautas partija. Joprojām uz ceļiem un slimnīcu gultās mirs cilvēki, vienalga, amatos Jēkabsons un Muciņš vai viņu amatu mantinieki.

Bet pagaidām Indulis Emsis var palūgt VVF, lai prezidente kā pasaules kultūras pazinēja viņam Romā parāda Trevī strūklaku — jāiemet taču baseinā latiņš, pirms kabatā žvadzēs eiras jeb eiro. Visbeidzot šajā politisko notikumu attīstībā žēl Ūdres kundze — viņai laime bija tik tuvu.