Aivars Tarvids: Mūžības garantija

Piektdiena, 12. novembris (2004) 14:11

Izskanējis un gūst publikas atbalstu nodoms nelaiķa Sergeja Žoltoka vārdā nodēvēt kādu ielu topošās hokeja halles rajonā. Par ideju iestājies būvuzņēmējs Ivars Geidāns, par to lemt grasās «pilsēta tēvi». Žoltoka iela — kāpēc ne?

Žoltoks bija viduvējs spēlētājs (pēc NHL) standartiem ar traģisku likteni. Dotumā ne jau Helmūts Balderis, bet krietns profesionāls, kuram pilsoņa goda lieta bija kapāties zem Latvijas karoga. Un nevietā svērt, kādam līmenim atbilst viņa valsts valodas zināšanas, vai «Dievs, svētī Latviju» viņš skanīgi dziedājis.

Bijuši hokeja karsēji, kuri pāragri mirušā spēlētāja vārdā rosinājuši nodēvēt patlaban «Merks» būvēto 2006. gada čempionāta arēnu. Nebūsim naivi, ledus hallei, visticamāk, tiks piešķirts kāds skanīgs firmas vārds (pēc Tallinas parauga). Iela — tas būtu korekti un pelnīti. Protams, allaž atradīsies neapmierinātie un oponenti. Visiem labs nebūsi — man, piemēram, nepieņemama ir brīvības cīnītāja Dudajeva vai triju izlūkdienestu aģenta Rēriha ielas atrašanās dzimtajā pilsētā. Ja ar to vien vienīgajā dzīvē vajadzētu samierināties…

Protams, publika izgaršojusi hokejista nāves cēloņus, diletanti jau noteikuši kaktu diagnozes. Vainīgs bijis gan hokeja kluba prezidents Viesturs Koziols, kas slimo spēlētāju varītēm dzinis laukumā atpelnīt līguma naudu. Vainīgi bijuši jeņķu un letiņu dakteri slakteri, kuri nav pratušies izmeklēt atlēta sirdi. Par laimi vai nelaimi, dzīva cilvēka organisms ir tā sarežģītākā sistēma, kuras noslēpumus dažkārt neizdodas atklāt pat uz sekcijas galda. Starp citu, iedzimta sirdskaite pēc nāves atklājās dakteru uzmanītajam un kontrolētajam visu laiku izcilākajam krievu basketbolistam Aleksandram Belovam — Minhenes olimpiādes triumfatoram.

Žoltoka piemiņu, jādomā, iemūžinās. Ielu vai piemiņas plāksnīte, kāds memoriālais turnīrs, ceļojošais kauss… Pieņemt tamlīdzīgus lēmumus taču ir populāri, populistiski, politkorekti. Tāpat kā valsts augstākajām amatpersonām sūtīt apsveikumus starptautisku sacensību veiksminiekiem, Žoltoka gadījumā — līdzjūtības vārdus aizgājēja tuviniekiem…

Taču, iespējams, tā labākā un sabiedriski nozīmīgākā piemiņa būtu valsts, pašvaldību stingra kontrole pār sporta medicīnu. Nebūsim liekuļi, profesionāls sportists, pēc definīcijas, bendē veselību — apmierinot savus uzvarētāja instinktus, pelnot naudu, priecējot izklaides kāro pūli. Vienlaikus noziedzīgi, ja valsts nespēj garantēt, ka bērni sporta skolās un klubos netiek nodzīti kā drīzu nošaušanu gaidoši zirgi, ka pusprofesionālajās komandās medicīniskā kontrole ir pagalam formāla, ka nākamais dopinga skandāls Latvijā ir vienīgi laika jautājums.

Diemžēl Žoltoka nāve nebūs mācība dzīvajiem. Paraudājām, nokrustījām ielu, un pietiek… Bezcerīgi paģērēt no reālās Latvijas valsts, tās varas nesējiem, kuri patlaban izstrādā visādus «masterplānus», lai vara būtu spējīga ieviest arī striktu sistēmu un garantētu kontroli sporta medicīniskajā nodrošināšanā. Īstais brīdis just nacionālās mazvērtības kompleksus. Leiši mums atkal priekšā — viņiem basketbola laukumā nāvē aizgājis vienpadsmitgadīgs puišelis, Arvīda Saboņa basketa skolas censonis. Latviešu sportisti pagaidām mirst cienījamā vecumā. Bet saglabājas izaugsmes iespējas… Mūžības garantijas nepastāv, nemirstības polisi apdrošinātāji neizraksta.